Kas notika 18. martā? Nozīmīgākie notikumi

Dienu statusu Latvijā nosaka likums „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām“, kuru groza Saeima. Tajā ir trīs atšķirīgas kategorijas, un tās nedrīkst jaukt: svētku dienas ir brīvdienas ar attiecīgām sekām darba samaksā, atceres dienas ir sēru vai piemiņas dienas bez brīvdienas statusa, bet atzīmējamās dienas ir vienkārši kalendārā iezīmēti datumi.

Martā likumā ietvertā atceres diena ir 25. marts, komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, kad pie ēkām izkar valsts karogu sēru noformējumā. Karoga lietošanas kārtību atsevišķi regulē Latvijas valsts karoga likums, tāpēc atbildi uz jautājumu „vai šajā dienā jāizkar karogs“ meklē tajā, nevis svētku dienu likumā.

Visbiežākā kļūda datumu pārbaudē attiecas uz notikumiem Latvijas teritorijā līdz 1918. gadam. Krievijas impērijā lietoja Jūlija kalendāru, kas 19. gadsimtā atpalika no Gregora kalendāra par divpadsmit dienām, bet 20. gadsimtā par trīspadsmit. Tāpēc vienam un tam pašam notikumam avotos mēdz būt divi datumi, un starpība ir tieši tik liela, lai notikums pārceltos citā mēneša dekādē.

Praktiskais tests ir vienkāršs: ja avots ir tā laika prese vai baznīcas grāmata, datums gandrīz noteikti ir pēc vecā stila; ja tā ir mūsdienu enciklopēdija, parasti pēc jaunā. Ja abi datumi minēti blakus iekavās, avots ir uzticamāks nekā tāds, kas norāda tikai vienu.

Latvijas notikumiem drošākais ceļš ir laikrakstu digitālā kolekcija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Latvijas Nacionālā arhīva resursi, kur redzams pats dokuments vai publikācija, nevis kāda vēlāka pārstāstījuma pārstāstījums. Ārvalstu notikumiem der attiecīgās valsts nacionālā arhīva vai muzeja publikācija.

Vispārīgi „šajā dienā“ tipa saraksti internetā ir sastādīti no otrreizējiem avotiem un mēdz pārmantot kļūdas, īpaši gadskaitļos un personvārdu atveidē. Diviem neatkarīgiem avotiem jāsakrīt, pirms datumu izmanto kaut kur nopietni.

Neviens datumu saraksts nav pilnīgs, un „nozīmīgākais notikums“ ir vērtējums, nevis fakts. Ja datums vajadzīgs juridiskai vai ģenealoģiskai vajadzībai, piemēram, mantojuma lietā vai pilsonības atjaunošanai, jāpieprasa izziņa no Latvijas Nacionālā arhīva vai dzimtsarakstu nodaļas; interneta raksts šādā lietā nav pierādījums.