Kā Latvijas pašvaldības iegūst ģerboni un devīzi?

Ilinoisas štata devīze „State Sovereignty, National Union“ ir labs piemērs tam, kāpēc ASV devīzes vispār pastāv: tā vienā frāzē izsaka strīdu, kas caurauž ASV vēsturi, proti, cik daudz varas paliek štatam un cik pāriet federācijai. Pilsoņu kara priekšvakarā šāds uzraksts uz štata zīmoga bija politisks paziņojums, nevis dekorācija.

Latvijā šāda strīda nav, jo nav štatu ar savu konstitūciju. Vietējo pārvaldi īsteno pašvaldības, kuru kompetenci nosaka valsts likums, un to simbolika ir heraldiska, nevis politiska deklarācija. Vēsturiski Latvijas pilsētu ģerboņi nāk no viduslaiku pilsētu zīmogiem, kuros attēloti vārti, mūri, patrona figūras vai vietējie saimnieciskie simboli.

Jauna ģerboņa tapšanas ceļš ir diezgan formalizēts. Pašvaldība vai kopiena pasūta metu māksliniekam, kurš pārzina heraldikas valodu, jo ģerbonis nav logotips: tam ir apraksts noteiktā terminoloģijā, ierobežots krāsu un metālu klāsts un noteikumi par to savstarpēju izvietojumu. Metu vērtē Valsts heraldikas komisija, un pēc saskaņojuma to apstiprina pašvaldības dome ar lēmumu.

Pēc apstiprināšanas ģerbonis kļūst par pašvaldības oficiālo simbolu, un tā lietošanu pašvaldība nosaka saistošajos noteikumos. Tur parasti ir aprakstīts, kur ģerboni izvieto, kādā formā to drīkst atveidot un kādos gadījumos nepieciešama atļauja, piemēram, izmantošanai uz suvenīriem vai uzņēmuma reklāmā. Patvaļīga ģerboņa izmantošana komercnolūkos bez saskaņojuma ir pārkāpums.

Devīze vai sauklis ir pavisam cita lieta. Vairākums Latvijas pašvaldību devīzes vietā izmanto tūrisma zīmolu, piemēram, atpazīstamu vārdu savienojumu mārketinga materiālos, un tas nav heraldisks elements. Šāds sauklis nav juridiski aizsargāts, ja vien tas nav reģistrēts kā preču zīme Patentu valdē, un tieši tāpēc dažādas pašvaldības un uzņēmumi mēdz lietot līdzīgas frāzes.

Praktiski biežākā kļūda ir ģerboņa pārzīmēšana modernā stilā bez saskaņojuma. Ģerbonim ir apstiprināts apraksts, un tieši apraksts, nevis konkrēts zīmējums, ir simbola kodols, tāpēc stilizācija ir pieļaujama tikai noteiktās robežās. Ja pašvaldība vēlas jaunu vizuālo identitāti, pareizi ir veidot atsevišķu logotipu, atstājot ģerboni oficiālai lietošanai. Otra izplatīta kļūda ir ģerboņa izmantošana partijas vai kandidāta priekšvēlēšanu materiālos: pašvaldības simbolika pieder pašvaldībai kā institūcijai, nevis tās vadībai, un tās izmantošana aģitācijā var tikt vērtēta kā administratīvā resursa izmantošana, ko uzrauga vēlēšanu un korupcijas novēršanas iestādes.