TJG Online
Bizness un ekonomika

Kas ir pirktspējas paritāte un ko tā nozīmē Latvijā?

Atjaunināts Publicēts 2 min lasīšana

Īsā atbilde

Pirktspējas paritāte ir veids, kā salīdzināt valstis pēc tā, ko par naudu tiešām var nopirkt, nevis pēc valūtas kursa. Tās pamatdoma ir vienkārša: ja viens un tas pats preču grozs vienā valstī maksā vairāk nekā citā, atšķirību rada cenu līmenis, nevis cilvēku turība.

Teorijas loģika balstās uz vienas cenas likumu. Ja nebūtu transporta izmaksu, nodokļu atšķirību un tirdzniecības šķēršļu, viena un tā pati prece visur maksātu vienādi, jo citādi to pirktu lētajā vietā un pārdotu dārgajā, līdz cenas izlīdzinātos. Reālajā pasaulē tas nenotiek, un tieši novirze no paritātes parāda, cik daudz vietējie faktori cenas ietekmē.

Galvenais iemesls, kāpēc paritāte nekad neiestājas, ir pakalpojumi. Televizoru var atvest, frizieri, īri vai zobārsta vizīti nevar. Valstīs ar zemāku algu līmeni šie netirgojamie pakalpojumi ir lētāki, tāpēc kopējais cenu līmenis ir zemāks, un tieši tāpēc valstis, kas panāk bagātākās, piedzīvo ātrāku cenu kāpumu: aug ražīgums un algas, un līdz ar tām dārdzē arī pakalpojumi.

Latvijai šis mehānisms ir tiešs. Kopš eiro ieviešanas 2014. gadā mums nav sava valūtas kursa pret Vāciju vai Īriju, tāpēc cenu līmeņa izlīdzināšanās var notikt tikai caur inflāciju. Praktiskās sekas ir nepatīkamas: ja Latvijas ienākumi tuvojas Rietumeiropas līmenim, mūsu cenām ir jāaug ātrāk nekā tur. Tas nav ļaunums, bet panākšanas cena.

Kur Latvijā skatīties īstos skaitļus

Salīdzināmos datus Eiropas Savienībā rēķina un publicē Eurostat kopā ar valstu statistikas iestādēm: cenu līmeņa indeksu, kas rāda, cik dārga valsts ir pret ES vidējo, un pirktspējas standartu jeb PPS, kurā izsaka iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju. Latvijas datus publicē arī Oficiālās statistikas portāls, bet inflācijas un konverģences analīzi regulāri sniedz Latvijas Banka.

Svarīgi, ka visi šie rādītāji ir aplēses ar metodoloģisku kļūdu, nevis precīzas summas. Tāpēc tos lieto tendenču un lielumu kārtu salīdzināšanai, nevis, lai apgalvotu, ka viena valsts ir tieši par diviem procentiem bagātāka par otru.

Lēmuma noteikums: kad rēķināt pēc paritātes un kad ne

Praktiskais tests, ko var lietot uzreiz: ja naudu tērēsiet tur, kur to nopelnāt, salīdziniet pēc pirktspējas. Ja naudu tērēsiet starptautiski, rēķiniet nominālos eiro. Īre Rīgā, pārtika, frizieris un bērnudārzs ir vietējās cenas, tāpēc Latvijas alga tur nopērk vairāk, nekā nominālais salīdzinājums ar Īriju liek domāt.

Toties automašīna, viedtālrunis, lidojums, kredīta procentu likme un uzkrājumi ir starptautiskas cenas, un tur paritāte nepalīdz nemaz: Latvijā tie maksā tikpat vai dārgāk. Tieši tas izskaidro sajūtu, ka statistika par pirktspēju nesakrīt ar personīgo pieredzi: tā ir atkarīga no tā, cik liela daļa jūsu izdevumu ir vietēji.

Kur teorija nestrādā

Populārākā kļūda ir izmantot pirktspējas paritāti valūtas kursa prognozēšanai. Īsā un vidējā termiņā kursu nosaka procentu likmes, kapitāla plūsmas un noskaņojums, nevis preču cenas; paritāte darbojas kā ļoti lēna un ļoti neprecīza enkura līnija gadu desmitu griezumā. Uz to nevar likt naudu.

Otrs ierobežojums ir grozs. Paritātes aprēķins prasa salīdzināt salīdzināmo, bet patēriņa struktūra valstīs atšķiras, un kvalitāti standartizēt ir grūti. Tāpēc populārie vienas preces indeksi, piemēram, ātrās ēdināšanas burgera cenu salīdzinājums, ir laba ilustrācija un slikts mērinstruments. Ja skaitļi vajadzīgi lēmumam par investīcijām vai algu politiku, jāstrādā ar oficiālajiem datiem un jāpiesaista ekonomists vai finanšu analītiķis.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Bizness un ekonomika Sadaļas jautājumi ar burtu P Ziņot par neprecizitāti