Kāpēc Saratogas kauja izšķīra ASV brīvības cīņu?

Britu plāns 1777. gadā bija sadalīt kolonijas divās daļās. Bergoina armijai bija jāvirzās no Kanādas uz dienvidiem pa Čamplena ezera un Hadsonas upes ceļu, lai savienotos ar citiem britu spēkiem un atgrieztu Jaunangliju no pārējām kolonijām. Plāns bija loģisks uz kartes, bet neņēma vērā apvidu: mežus, purvus un ceļu trūkumu, pa kuriem armijai ar smagu apgādi bija jāpārvietojas.

Virzība palēninājās, apgāde izstiepās, un vietējie milicijas vienību brīvprātīgie sāka plūst pie amerikāņu armijas, ko vadīja ģenerālis Horeišio Geitss. Rudenī pie Saratogas notika divas sadursmes: pirmā beidzās bez skaidra iznākuma, otrā izrādījās britiem postoša. Amerikāņu pusē izcēlās Benedikts Arnolds, kurš vēlāk pārgāja britu pusē un kļuva par nodevības simbolu ASV vēsturē, tāpēc viņa loma šajā uzvarā tiek pieminēta reti.

Ielenkts un bez cerības uz palīdzību, Bergoins padevās 1777. gada oktobrī. Padošanās nozīmēja veselas armijas zaudējumu, nevis tikai kaujas zaudējumu, un tieši šis apstāklis nodeva ziņu Eiropas galmiem, ka kolonisti spēj karot un uzvarēt.

Sekas bija diplomātiskas. Francija jau iepriekš slepus piegādāja ieročus, taču pēc Saratogas tā 1778. gadā noslēdza līgumu ar jaunajām Savienotajām Valstīm un iesaistījās karā atklāti. Vēlāk pievienojās Spānija un Nīderlande. Tas pārvērta koloniju sacelšanos par plašu jūras karu, kurā Lielbritānijai bija jāaizsargā savas intereses vairākos kontinentos, un bez franču flotes amerikāņu galīgā uzvara pie Jorktaunas nebūtu bijusi iespējama.

Latvijas lasītājam šeit ir tiešs salīdzinājums. Latvijas Neatkarības karā pagrieziena punkts bija Cēsu kauja 1919. gadā, un arī tur izšķiroša bija ārējā palīdzība, proti, igauņu armijas un latviešu vienību kopīgā darbība. Abos gadījumos redzams viens un tas pats princips: jauna valsts izdzīvo tad, kad militārs panākums tiek pārvērsts starptautiskā atbalstā un atzīšanā.

Kauja ilustrē arī to, kā apgāde izšķir karu. Britu armija bija apmācīta, disciplinēta un labi bruņota, taču tā karoja tālu no bāzēm, svešā apvidū un bez vietējo iedzīvotāju atbalsta. Amerikāņu pusē bija pretējais: mazāk pieredzes, bet īsas apgādes līnijas, apvidus pārzināšana un iespēja ātri papildināt rindas ar vietējiem brīvprātīgajiem. Šī loģika atkārtojas daudzos vēlākos karos, un tā ir viens no iemesliem, kāpēc kauju iznākumu nevar prognozēt tikai pēc karavīru skaita. Vēl viena šī perioda iezīme ir tas, cik lēni ceļoja informācija. Ziņa par padošanos līdz Parīzei nonāca vairākās nedēļās, un visa diplomātija tika veidota uz novēlotiem datiem. Tāpēc vēstures avotos vienam notikumam mēdz būt vairāki datumi: kaujas diena, ziņas saņemšanas diena un lēmuma pieņemšanas diena, un pārstāstos tie tiek sajaukti.