Kāda ir sarkanbaltsarkanā karoga vēsture?

Vecākā liecība ir Atskaņu hronika, viduslejasvācu valodā sacerēts dzejojums par Livonijas iekarošanu, kurā aprakstīts Cēsu apkaimes latgaļu karaspēka karogs: sarkans ar baltu svītru. Hronikā nav ne krāsu toņu, ne proporciju, tāpēc runa ir par vēsturisku norādi, nevis par gatavu paraugu. Ar šo tekstu saistītā leģenda par smagi ievainotā vadoņa asinīm izkrāsotu palagu ir tautas skaidrojums, kas radies daudz vēlāk, un to nevajadzētu pasniegt kā dokumentētu faktu.

Karogu atgrieza sabiedrības apziņā 19. gadsimta nacionālā atmoda, kad latviešu inteliģence pētīja senos rakstu avotus un meklēja tautai savas zīmes. Sarkanbaltsarkanā kombinācija parādījās studentu korporāciju un biedrību vidē, un Pirmā pasaules kara laikā to lietoja latviešu bēgļu un strēlnieku aprindās. Šajā posmā karogs vēl nebija standartizēts, tāpēc saglabājušies varianti ar atšķirīgām svītru proporcijām un atšķirīgu sarkanās krāsas toni.

Mūsdienu izskatu karogam deva 20. gadsimta otrās desmitgades mākslinieku un sabiedrisko darbinieku apspriedes, kurās nostiprinājās šaurākas baltās svītras princips un tumšais karmīnsarkanais tonis. Ar šo risinājumu tiek saistīts mākslinieks Ansis Cīrulis. Pēc valsts proklamēšanas 1918. gadā karogs kļuva par valsts karogu, un divdesmito gadu sākumā tā apraksts tika nostiprināts tiesību aktos, kas noteica gan proporcijas, gan lietošanas kārtību.

Padomju un vācu okupāciju laikā karoga publiska lietošana bija aizliegta un bīstama. Padomju Latvijai tika izveidots savs karogs ar sirpi, āmuru un stilizētiem jūras viļņiem, bet sarkanbaltsarkano karogu glabāja slepus, un tas tika lietots trimdā, kur kalpoja par valsts nepārtrauktības zīmi. Tieši tāpēc astoņdesmito gadu beigās karoga parādīšanās publiskā telpā kļuva par atmodas simbolu: 1988. gada rudenī tā lietošana tika legalizēta, un neilgi pēc tam tam atjaunoja valsts karoga statusu.

Mūsdienās karogs ir visredzamākais valsts simbols, un tā ikdienas lietošana ir plašāka nekā agrāk. Papildus obligātajām karoga dienām daudzas mājsaimniecības izkar karogu arī citos gadījumos, un karoga lente kļuvusi par ierastu piespraudi novembrī. Vienlaikus saglabājas prasība pret simbolu izturēties cieņpilni, un konkrētās prasības nosaka karoga likums, kura aktuālā redakcija pieejama tiesību aktu portālā.

Karoga vēsture ir arī trimdas vēsture. Pēc 1944. gada latviešu kopienas Zviedrijā, Vācijā, ASV, Kanādā un Austrālijā uzturēja karogu sabiedriskajos pasākumos, skolās un dziesmu svētkos, un tieši šī nepārtrauktība ļāva astoņdesmito gadu beigās atgriezties nevis pie jauna simbola, bet pie tā paša. Daudzi trimdā glabātie karogi vēlāk nonāca Latvijas muzejos, un tiem bieži ir pievienoti stāsti par konkrētām ģimenēm un bēgļu nometnēm.