Amerikas Savienoto Valstu Kongresā tradicionāli nav bijuši termiņu ierobežojumi, lai gan šis jautājums ir apspriests gadu desmitiem. Kongresa termiņu ierobežojumi parasti tiek saprasti kā juridiski ierobežojumi attiecībā uz ilgumu vai kopējo laiku, kurā persona var darboties kā ievēlēta pārstāve vai senators. Amatpersonas parasti tiek ieceltas amatā uz noteiktu laiku, taču vairumā gadījumu viņi var pastāvīgi kandidēt uz pārvēlēšanu, kas nozīmē, ka, ja viņi turpinās uzvarēt, viņi varētu efektīvi noturēties amatā uz mūžu. Rezultāts ir tāds, ka daudzi ilgstoši politiķi visu savu karjeru ir padarījuši par pārstāvi vai senatoru, un daži cilvēki apgalvo, ka tas nebija sistēmas izveidotāju nolūks. Ir notikušas daudzas debates un tiesas prāvas, taču parasti Kongresā termiņu ierobežojumi nav noteikti.
Sākotnējie noteikumi
Visi ASV pārstāvji un senatori tiek ievēlēti uz noteiktu termiņu, taču beigu datums nebūt nenozīmē, ka ierēdnis ir bez darba — tas vienkārši nozīmē, ka ir jārīko vēl vienas vēlēšanas. Katrs Pārstāvju palātas loceklis sākotnēji tiek ievēlēts uz divu gadu termiņu, savukārt senatorus parasti ievēl uz sešiem gadiem. Debates par terminu ierobežojumiem parasti koncentrējas uz to, cik reižu personu var atkārtoti ievēlēt vai nu pēc kārtas, vai summā. Daudzi Kongresa locekļi ir strādājuši vairākus termiņus; nelaiķis Rietumvirdžīnijas senators Roberts Bērds pirmo reizi tika ievēlēts 1958. gadā un, piemēram, ievēlēja amatā līdz 2010. gadam, savukārt Masačūsetsas senators Teds Kenedijs strādāja no 1962. gada līdz savai nāvei 2009. gadā.
Jautājuma apspriešana
Ideja par termiņu ierobežojumiem Kongresā un politikā kopumā ir tā, par ko lielākajā daļā valstu ir diskutēts gadsimtiem ilgi. Diskusija patiesībā aizsākās senatnē, kad gan grieķi, gan romieši noteica noteiktu amatu termiņu ierobežojumus. Arī Amerikas dibinātāji uzklausīja argumentus abās šī jautājuma pusēs, veidojot sākotnējo valdību. Zinātnieki parasti uzskata, ka Džordžs Vašingtons un Tomass Džefersons vēlējās izveidot valdības vadošos amatus uz pagaidu, taču Džeimss Medisons un Aleksandrs Hamiltons iebilda.
Vienā brīdī neviena ASV politiķa, tostarp prezidenta, pilnvarām nebija ierobežojumu. Tas mainījās 1951. gadā, kad Kongress pieņēma Konstitūcijas 22. grozījumu, faktiski ierobežojot jebkuru prezidentu līdz diviem četru gadu termiņiem. Tomēr Kongresa locekļiem netika noteikti ierobežojumi.
Tas nenozīmē, ka daudzas grupas nav mēģinājušas. Piemēram, 1994. gada vēlēšanās daļa no republikāņu platformas bija Kongresā pieņemt tiesību aktus, kas nosaka termiņu ierobežojumus. Pēc vairākuma iegūšanas viņi iesniedza palātas konstitūcijas grozījumu, kas paredzēja Senāta locekļu ierobežojumus līdz diviem sešu gadu termiņiem un palātas locekļiem līdz sešiem divu gadu termiņiem. Tā kā republikāņiem Parlamentā bija 230 vietas, viņi varēja iegūt vienkāršu vairākumu. Tomēr Konstitūcijas grozījumiem nepieciešams divu trešdaļu vairākums jeb 290 balsis, un balsu skaits, lai ierobežotu termiņu ierobežojumus, bija mazāks par šo skaitu.
Tiesas nolēmumi
1995. gada maijā ASV Augstākā tiesa lēma pret termiņa ierobežojumiem Kongresā lietā US Term Limits pret Torntonu. Ar 5:4 balsīm tiesneši konstatēja, ka valstis nevar likumīgi noteikt pilnvaru ierobežojumus pārstāvjiem vai senatoriem. Kongresā šis jautājums neatgriezās, lai gan daži locekļi individuāli apņēmās ierobežot savus termiņus. Daži turēja savu vārdu un nekandidēja uz pārvēlēšanu, kad viņu laiks bija beidzies; citi mainīja savas domas un turpināja darboties politikā kā karjeras ceļā.
Cerot
Tas, vai Kongresā kādreiz būs termiņu ierobežojumi, lielā mērā ir jāizlemj sabiedrībai. Ir bijuši gadījumi, kad šis jautājums ir ļoti populārs un karsti strīdīgs, un citreiz, kad augstākās balsis par šo tēmu šķiet klusas. Daudzos veidos visa kongresa struktūra ir balstīta uz izpratni par rangu un darba stāžu, un tas noteikti būtu jāmaina, ja būtu spēkā termiņu ierobežojumi. Daži saka, ka šo izmaiņu ieviešana nāktu par labu nācijai, savukārt citi apgalvo, ka labāk ir atstāt lietas tā, kā tās ir, nevis riskēt izjaukt visu sistēmu.