Kad franču astronoms Pjērs Jansens 18. gada 1868. augustā paskatījās caur savu spektroskopu, viņš kļuva par pirmo cilvēku, kurš novērojis hēliju. Ja briesmīgie brīdinājumi piepildīsies, mēs varētu būt pēdējie.
Deivids Kols-Hamiltons, Skotijas Sentendrjūsas universitātes ķīmijas profesors, izsauc steidzamu brīdinājumu par mūsu sarūkošajiem šīs bezkrāsainās, bez smaržas, inertās gāzes resursiem. Viņš mudina cilvēkus ballītēs iztikt bez ar hēliju pildītiem baloniem, lai palīdzētu novērst krājumu izzušanu desmit gadu laikā.
Hēlijs ir būtisks, lai atdzesētu MRI skeneros esošos supravadošos magnētus, un to bieži izmanto citos kriogēnos lietojumos, kā elpošanas gāzes sastāvdaļu dziļūdens niršanai un kā pacelšanas gāzi spārnos. Lai gan hēlijs ir otrs izplatītākais elements Visumā, to nevar ražot uz Zemes. Tā vietā mums jāgaida, līdz tas tiks izveidots, radioaktīvai sabrūkot elementiem, kas atrodas dziļi pazemē.
Tomēr hēliju var pārstrādāt, ko mudina Kols-Hamiltons. “Mēs to pārstrādājam no MRI skeneriem un lielāko daļu no dziļūdens niršanas, bet mēs nepārstrādājam no baloniem,” viņš teica. “Hēlijs ir ļoti viegls, tāpēc, ja tas nokļūst atmosfērā, tas var izkļūt. Ja mēs pārstrādātu, es domāju, ka mums būtu labi, bet, ja mēs pakāpeniski izlaidīsim vairāk balonu atmosfērā, laiks būs īsāks.
Hēlijs: kāda gāze!
Ieelpotais hēlijs liek cilvēka balsij skanēt daudz augstāk, jo hēlijs ir daudz mazāk blīvs nekā parastais gaiss.
Lai paceltu pieaugušo no zemes, būtu nepieciešami aptuveni 4,000 ar hēliju pildītu balonu.
Hēlijs pārvēršas šķidrumā ar superšķidruma īpašībām temperatūrā, kas ir tuvu absolūtajai nullei.