TJG Online
Vēsture un valdība

Vai Latvijā baznīca ir atdalīta no valsts?

Atjaunināts Publicēts 3 min lasīšana

Īsā atbilde

Jā, Latvijā baznīca ir atdalīta no valsts, un to nosaka Satversme, kas vienlaikus garantē domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Tas nozīmē, ka valstij nav oficiālas reliģijas un tā neiejaucas draudžu iekšējā dzīvē, bet nenozīmē, ka reliģija ir izslēgta no publiskās telpas.

Praksē atdalīšana izpaužas trijos veidos. Pirmkārt, valsts nenosaka ticības saturu un neieceļ garīdzniekus. Otrkārt, neviena konfesija nav valsts reliģija, un piederība kādai baznīcai nedrīkst būt priekšrocība vai šķērslis, stājoties amatā vai saņemot pakalpojumus. Treškārt, reliģiskās organizācijas darbojas kā juridiskas personas ar savu pārvaldi, īpašumu un atbildību, nevis kā valsts iestādes.

Reliģiskās organizācijas reģistrē valsts reģistrā, ko kārto Uzņēmumu reģistrs, un nozares politiku veido Tieslietu ministrija. Reģistrācija dod tiesībspēju: iespēju iegūt īpašumu, slēgt līgumus, nodarbināt cilvēkus un pretendēt uz sabiedriskā labuma organizācijas statusu. Ar atsevišķām lielākajām konfesijām Saeima ir pieņēmusi īpašus likumus, kas regulē to attiecības ar valsti, un šie likumi ir publiski pieejami tiesību aktu vietnē.

Atdalīšana nenozīmē pilnīgu norobežošanos. Valsts un baznīcas sadarbojas jomās, kur tas ir praktiski pamatoti: kapelānu dienests bruņotajos spēkos, ieslodzījuma vietās, slimnīcās un lidostā, kultūras pieminekļu, tostarp baznīcu ēku, saglabāšana ar valsts un pašvaldību atbalstu, kā arī sociālie un labdarības pakalpojumi, ko draudžu organizācijas sniedz uz līguma pamata. Šādā sadarbībā valsts finansē konkrētu pakalpojumu, nevis reliģisko mācību.

Skolās situācija bieži tiek pārprasta. Valsts un pašvaldību skolās nav obligātas reliģiskās izglītības, bet noteiktā kārtībā var tikt piedāvāta kristīgās mācības vai ētikas izvēle, un privātās konfesionālās skolas var darboties, ja tās īsteno licencētas un akreditētas programmas. Publiskā skola nedrīkst piespiest skolēnu piedalīties reliģiskā ritu, bet arī nedrīkst diskriminēt skolēnu viņa ticības dēļ, piemēram, apģērba vai svētku ievērošanas jautājumos.

Biežākā praktiskā kļūda skar laulību. Laulību Latvijā var noslēgt dzimtsarakstu nodaļā, bet arī pie tādas konfesijas garīdznieka, kuram likums piešķir tiesības laulāt, un šādā gadījumā laulība ir juridiski spēkā, ja garīdznieks ziņas noteiktā kārtībā nodod dzimtsarakstu nodaļai reģistrēšanai. Ja svinības notiek pie garīdznieka bez šādām tiesībām vai bez reģistrācijas, ceremonija paliek reliģisks notikums bez civiltiesiskām sekām, un tas atklājas tikai brīdī, kad vajag pierādīt laulības faktu.

Nodokļu jomā reliģiskajām organizācijām ir atsevišķs režīms, kas saistīts ar bezpeļņas darbību, un ziedotājs noteiktos gadījumos var izmantot atvieglojumu, ja organizācijai ir sabiedriskā labuma statuss. Konkrētie nosacījumi un limiti mainās līdz ar nodokļu regulējumu, tāpēc tie jāpārbauda Valsts ieņēmumu dienesta aktuālajā informācijā, bet lielāku ziedojumu vai īpašuma dāvinājumu gadījumā ir vērts konsultēties ar nodokļu speciālistu.

Ko atdalīšana nenozīmē

Tā nenozīmē, ka amatpersona nedrīkst apmeklēt dievkalpojumu vai ka valsts svētkos nedrīkst skanēt reliģiska mūzika. Tā nozīmē, ka valsts rīcībai jābūt neitrālai attiecībā pret dažādām konfesijām un pret cilvēkiem bez ticības, un ka publiskus resursus nedrīkst izmantot vienas reliģijas privileģēšanai.

Tāpat tā nenozīmē, ka ticības brīvība ir neierobežota. Kā jebkuru pamattiesību, to var ierobežot likumā noteiktos gadījumos, piemēram, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, sabiedrisko kārtību vai veselību, un šādu ierobežojumu samērīgumu vērtē tiesa.

Praksē lielākā daļa strīdu rodas nevis par principu, bet par tā piemērošanu konkrētā gadījumā: vai pašvaldība drīkst finansēt baznīcas ēkas jumta remontu, vai skolas pasākumā drīkst notikt svētbrīdis, vai darbiniekam pienākas brīvdiena reliģisku svētku dēļ. Šos jautājumus risina, vērtējot samērīgumu un neitralitāti, nevis ar vienu universālu atbildi.

Kur vērsties konkrētos jautājumos

Par reliģiskās organizācijas reģistrāciju, statūtiem un pārvaldes ierakstiem runā ar Uzņēmumu reģistru. Par nozares regulējumu un konfesiju īpašajiem likumiem atbild Tieslietu ministrija. Par iespējamu diskrimināciju ticības dēļ var vērsties pie tiesībsarga.

Strīdos par īpašumu, mantojumu vai darba attiecībām draudzē piemēro vispārējās tiesību normas, un tos izskata vispārējās jurisdikcijas tiesa. Šādos gadījumos vajadzīgs jurists, jo draudzes iekšējie noteikumi un valsts tiesību normas mēdz pārklāties.

Ja jautājums skar publiskās naudas izlietojumu, noderīgs avots ir pašvaldības saistošie noteikumi un budžeta dokumenti, kas ir publiski. Tie ļauj redzēt, kāda tieši darbība tiek finansēta, un bieži vien strīds izzūd, tiklīdz kļūst skaidrs, ka atbalstīta ir kultūras pieminekļa saglabāšana, nevis draudzes reliģiskā darbība.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Vēsture un valdība Sadaļas jautājumi ar burtu L Ziņot par neprecizitāti