TJG Online
Dažādi

Vai Latvijai ir savs valsts akmens?

Atjaunināts Publicēts 3 min lasīšana

Īsā atbilde

Latvijā nav ar likumu noteikta valsts akmens, kā tas ir ASV štatos. Ja tomēr jāizvēlas, Latvijas ģeoloģisko seju veido divi materiāli: dolomīts kā vietējais būvakmens un ledāja atnestie laukakmeņi, no kuriem lielākie ir aizsargājami dabas pieminekļi.

ASV katrs štats ar savas likumdevēja lēmumu ir noteicis desmitiem oficiālu simbolu, tostarp akmeni, minerālu vai dārgakmeni. Tie ir vietējās identitātes un tūrisma instrumenti, un šādam statusam nav praktisku seku ārpus simbolikas. Latvijā oficiālo valsts simbolu loks ir šaurs: karogs, ģerbonis un himna, un neviens tiesību akts par valsts akmeni nerunā.

Latvijas pamatiezi klāj biezs kvartāra nogulumu slānis, ko atstājis pēdējais apledojums. Tieši tāpēc laukakmeņi Latvijas laukos ir tik izplatīti: tos no Skandināvijas atveda ledājs. Lielie akmeņi jeb dižakmeņi ir vērtīgi gan ģeoloģiski, gan kultūrvēsturiski, jo daudzi no tiem bijuši kulta vietas vai robežzīmes, un ap tiem ir izveidojušās teikas.

Saimnieciski nozīmīgākie Latvijas derīgie izrakteņi ir dolomīts, kaļķakmens, ģipšakmens, māls, smilts, grants un kūdra. Dolomīts ir tas materiāls, ko visbiežāk redz Latvijas ēkās, baznīcu mūros un ceļu segumos, un tā atradnes koncentrējas upju ielejās, kur pamatiezis nāk tuvāk virsmai. Šī iemesla dēļ dolomītu var uzskatīt par Latvijas dabisko būvakmeni.

Praktiski svarīgs ir jautājums, ko drīkst darīt ar akmeni, kas atrodas zemē. Derīgo izrakteņu ieguvei nepieciešamas licences un atļaujas, un tā nav privātpersonas brīva izvēle, pat ja atradne atrodas savā īpašumā. Akmeņu un smilts izņemšana no upēm un jūras krasta lielākoties ir aizliegta, jo tā maina krasta procesus un skar aizsargājamas teritorijas.

Ar aizsargājamiem ģeoloģiskiem objektiem noteikumi ir vēl stingrāki. Dižakmeņus nedrīkst pārvietot, apstrādāt, apkrāsot vai bojāt, un to teritorijā spēkā ir dabas pieminekļa aizsardzības prasības, kuras pārrauga Dabas aizsardzības pārvalde. Šo objektu saraksts un robežas ir publiski pieejami, tāpēc pirms būvniecības vai meža darbu plānošanas tas ir jāpārbauda.

Biežākā kļūda ir uzskatīt, ka savā zemē drīkst darīt visu. Latvijā uz privātīpašuma var atrasties aizsargājams dabas piemineklis, kultūras piemineklis vai aizsargjosla, un īpašnieka pienākums ir šos režīmus ievērot. Informāciju par apgrūtinājumiem ērtāk skatīt zemesgrāmatas datos un pašvaldības teritorijas plānojumā, nevis paļauties uz iepriekšējā īpašnieka stāstīto.

Kur Latvijā skatīt akmeņus un minerālus

Lielākie laukakmeņi ir apskatāmi dabā, un daļa no tiem ir iekļauta tūrisma maršrutos ar norādēm un stāvvietām. Latgalē, Vidzemē un Kurzemē šādi dižakmeņi ir vairāki desmiti, un pie tiem parasti ved marķēta taka, kas nav jāatstāj, lai nesabojātu veģetāciju.

Sistemātisku kolekciju var apskatīt universitāšu ģeoloģijas krājumos un dabas muzejā, kur eksponēti gan vietējie ieži, gan minerāli. Tas ir arī vienkāršākais veids, kā iemācīties atšķirt dolomītu no kaļķakmens un granītu no gneisa, pirms ko meklēt laukā.

Kā rīkoties ar akmeņiem savā zemesgabalā

Parastu laukakmeņu novākšana no lauka saimnieciskajā darbībā ir pieļaujama, un tos tradicionāli izmanto žogiem, pamatiem un ainavas elementiem. Tomēr, ja akmens ir neparasti liels vai ap to ir izveidojusies vietvārdu vai teiku tradīcija, pirms tā aizvākšanas jāpārliecinās, vai tas nav reģistrēts kā dabas piemineklis.

Ja plānota grants vai smilts ieguve pārdošanai, tas vairs nav mājsaimniecības jautājums, bet darbība, kurai nepieciešamas atļaujas, zemes dzīļu izmantošanas licence un bieži arī ietekmes uz vidi novērtējums. Šajā brīdī ir vērts pieaicināt ģeologu un vides juristu, jo kļūda izmaksā vairāk par konsultāciju.

Dzintars un tautas priekšstats par Latvijas akmeni

Sarunvalodā par Latvijas akmeni bieži sauc dzintaru, taču ģeoloģiski tas nav akmens, bet fosilie skujkoku sveķi. Tā vākšana pludmalē pēc vētrām ir sena nodarbe, un piekrastē tā parasti nav aizliegta, ja vien runa nav par aizsargājamu teritoriju un par rakšanu kāpās.

Kāpu un pludmales aizsardzības noteikumi ir stingri: kāpās nedrīkst rakt, braukt un kurināt ugunskurus. Ja rodas šaubas par konkrētu vietu, atbildi sniedz pašvaldība vai Dabas aizsardzības pārvalde, kuras pārziņā ir aizsargājamās dabas teritorijas.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Dažādi Sadaļas jautājumi ar burtu L Ziņot par neprecizitāti