Ar ko VDD atšķiras no SAB un policijas?

Latvijā valsts drošības iestādes ir trīs: Valsts drošības dienests, Satversmes aizsardzības birojs un Militārās izlūkošanas un drošības dienests. Tās darbojas Nacionālās drošības likuma un Valsts drošības iestāžu likuma ietvaros, un to kompetence ir sadalīta pēc jomas, nevis pēc tā, cik nopietns ir gadījums. Valsts drošības dienests izveidots uz agrākās Drošības policijas bāzes un ir pakļauts Iekšlietu ministrijai, militārais dienests darbojas aizsardzības resorā, bet Satversmes aizsardzības biroja vadītāja iecelšanā ir iesaistīta gan valdība, gan Saeima.

Praktiski svarīgākā atšķirība ir tā, ka Valsts drošības dienests ir arī izmeklēšanas iestāde: tas veic kriminālprocesu par valsts drošības noziegumiem, piemēram, par spiegošanu, par palīdzību ārvalstij pret Latviju vai par terorismu, un lieta pēc tam nonāk prokuratūrā un tiesā. Satversmes aizsardzības birojs kriminālprocesu neveic; tā produkts ir informācija valsts vadībai. Tāpēc jautājums „kura iestāde ir stiprāka“ ir nepareizi uzdots: tās ražo dažādus rezultātus.

Valsts policija ir plašākā no visām un tā ir tā, ar kuru cilvēks visbiežāk saskaras: zādzības, krāpšana, miesas bojājumi, ceļu satiksmes negadījumi, pazudušu personu meklēšana. Blakus tai darbojas Valsts robežsardze, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs korupcijas lietās un Finanšu izlūkošanas dienests, kas apkopo informāciju par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Šī pēdējā iestāde nav ne policija, ne drošības dienests: tā analizē ziņojumus un nodod materiālus tālāk.

Amerikāņu shēmu pārnest uz Latviju nav iespējams, un tas ir pats biežākais maldīgais priekšstats. Federālais izmeklēšanas birojs apvieno federālās policijas un iekšējās pretizlūkošanas funkcijas, kas Latvijā ir sadalītas starp Valsts policiju un Valsts drošības dienestu, savukārt Centrālā izlūkošanas pārvalde pēc funkcijas vistuvākā ir Satversmes aizsardzības birojam. Latvijā turklāt nav federālas struktūras, tāpēc nav arī jautājuma par to, vai lieta ir federāla vai štata līmeņa.

Ja rodas jautājums, kur vērsties, noteikums ir vienkāršs. Par noziedzīgu nodarījumu un ārkārtas situāciju zvana 110 un ziņo Valsts policijai. Ja ir aizdomas par ārvalsts dienesta interesi, par vervēšanas mēģinājumu, par terorismu vai par valsts noslēpuma noplūdi, ziņo Valsts drošības dienestam, kas publisko kontaktus un elektronisko saziņas kanālu. Ja jautājums saistīts ar pielaidi valsts noslēpumam un klasificētās informācijas apriti, atbilde meklējama valsts drošības iestādēs to kompetences ietvaros, un starptautiski klasificētās informācijas jomā Latvijas nacionālā drošības iestāde ir Satversmes aizsardzības birojs.

Kontrole pār šīm iestādēm nav ne izdomāta, ne dekoratīva. To darbību parlamentā uzrauga Saeimas Nacionālās drošības komisija, operatīvās darbības likumību uzrauga ģenerālprokurora pilnvaroti prokurori, un atsevišķām darbībām, kas ierobežo personas pamattiesības, ir vajadzīga tiesneša atļauja. Tieši šī kārtība, nevis iestādes pašpārliecinātība, ir tas, kas atšķir tiesiskas valsts dienestu no dienesta, kāds darbojās okupācijas laikā.