Kāds ir Virdžīnijas štata dzīvnieks?

ASV štatu simbolus apstiprina štata likumdevējs, un tie tiek ierakstīti štata likumu krājumā. Virdžīnijas gadījumā saraksts ir garš un sīki sadalīts: atsevišķi ir noteikts štata putns, štata suns, štata sikspārnis, štata zivis, štata kukainis un vairāki augu un minerālu simboli. Tieši šī sadalīšana pa grupām ir iemesls, kāpēc uz jautājumu par „štata dzīvnieku” dažādi avoti dod dažādas atbildes.

Visbiežāk minētais ir amerikāņu lapsu dzinējsuns, kas Virdžīnijā tika apstiprināts par štata suni 20. gadsimta otrajā pusē. Tā izvēle ir saistīta ar koloniālā laika lapsu medību tradīciju, kas Virdžīnijā bija augstākās sabiedrības nodarbe un kuru šķirnes izcelsme tiek saistīta ar šīs tradīcijas vajadzībām. Otrs bieži minētais ir Virdžīnijas lielausu sikspārnis, kas ir reta un aizsargājama suga un kas simbola statusu ieguva pēc skolēnu iniciatīvas.

Praktiskais secinājums lasītājam ir metodisks. Ja kādā tekstā ir apgalvots, ka noteiktam štatam ir „štata dzīvnieks”, ir vērts pārbaudīt, vai runa ir par šo vispārīgo kategoriju vai par konkrētu apakškategoriju. Interneta saraksti šīs kategorijas regulāri saliek vienā ailē, un tā rodas pretrunas starp avotiem, kur neviens no tiem nav klaji nepatiess, bet neviens arī nav precīzs.

Latvijā salīdzināmas juridiskas kategorijas nav. Mums nav likumā noteikta nacionālā dzīvnieka, un tas, ko sabiedrībā tā dēvē, nāk no tradīcijas un sabiedrisko organizāciju iniciatīvām: nacionālais putns ir baltā cielava, nacionālais kukainis ir divpunktu mārīte, nacionālais zieds ir pīpene, bet par nacionālajiem kokiem uzskata ozolu un liepu. Šie apzīmējumi ir kultūras vienošanās, nevis normatīva norma, tāpēc arī atšķirīgas versijas latviešu avotos nav kļūda.

Toties Latvijā ir juridiski daudz svarīgāks dzīvnieku saraksts, ko ar simboliem jauc reti, bet kas skar zemes īpašniekus tieši: īpaši aizsargājamo sugu saraksti. Tos nosaka Ministru kabineta noteikumi, un tie paredz, kuras sugas un to dzīvotnes nedrīkst traucēt, kā arī to, kādā kārtībā var veidot mikroliegumus. Par šo jomu atbild Dabas aizsardzības pārvalde, un novērojumu dati tiek uzkrāti valsts dabas datu pārvaldības sistēmā.

Zemes vai meža īpašniekam tas nozīmē konkrētu rīcības secību. Pirms cirsmas, meliorācijas vai būvniecības ir jāpārbauda, vai īpašums neatrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā vai mikroliegumā un vai tur nav reģistrētu aizsargājamu sugu atradņu. Ja ierobežojumi ir, tie var dot arī tiesības uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem, un šo pieteikumu kārtību ir vērts noskaidrot pirms darbu plānošanas, nevis pēc tam.

Vēl viena atšķirība starp abām valstīm ir tā, kas simbolu ierosina. ASV štatu simbolu likumprojektus bieži sagatavo skolu klases vai vietējās biedrības, un pieņemšanas process kļūst par pilsoniskās izglītības uzdevumu. Latvijā līdzīgu lomu pilda dabas izglītības programmas, sugu skaitīšanas akcijas un gada sugas izvēle, ko rīko dabas pētnieku biedrības; tas nerada juridisku statusu, bet veido tādu pašu piederības sajūtu.