Psihoanalīze balstās uz Freida pārliecību, ka problemātiskas uzvedības cēloņi ir meklējami bezsamaņā, kas pirmajos gados ir apspiedis vai mainījis uzvedību. Tā ir sarunu terapija, kas paredzēta, lai atklātu neapzinātas domas, izmantojot tādas metodes kā brīvas asociācijas vai sapņu interpretācija. Psihoterapija balstās uz ideju, ka pārmaiņas var radīt psihologa un klienta mijiedarbība. Gan psihoanalīze, gan psihoterapija izmanto bezsamaņā esošo prātu kā atslēgu domu un uzvedības izpratnei, taču to izmantotās metodes ir atšķirīgas.
Ir dažādi psihoanalīzes veidi, daži no tiem atbilst psihoanalīzes formai, bet citi sevi raksturo kā psihodinamisko psihoterapiju. Kā 20. gadsimta sākumā izstrādāja Zigmunds Freids, tīrā psihoanalīze sastāv no regulāriem, dažreiz ikdienas apmeklējumiem pie psihoanalītiķa, kurš izmanto klusēšanu, lai mudinātu klientu runāt par visu, kas viņam ienāk prātā. Vienīgā reize, kad psihoanalītiķis iejaucas, ir laiku pa laikam interpretēt neapzinātus darbību un domu motīvus. Process var ilgt gadiem.
Psihoanalītiķiem ir jāiziet īpaša apmācība, un ne visi psihologi ir apmācīti veikt psihoanalīzi. Psihodinamiskie psihoterapeiti izmanto daudzas no tām pašām teorijām, lai saprastu, kā darbojas prāts, bet izmanto dažādas metodes. Galvenā atšķirība starp psihoanalīzi un psihoterapiju ir psihoterapeita un klienta mijiedarbībā. Psihoterapeits parasti daudz runā ar savu pacientu, un sesijas, iespējams, notiek reizi nedēļā, nevis katru dienu.
Psihoanalīzē un psihoterapijā liela uzmanība tiek pievērsta neapzinātai motivācijai, un sapņu interpretācija tiek izmantota, lai izpētītu bezsamaņā esošo prātu. Ir daudzas psihoterapijas variācijas, piemēram, geštaltiskā, eksistenciālā, Junga analītiskā, uz klientu orientētā un grupu. Ārstēšanas ilgums var ilgt līdz 20 sesijām, kas ir ievērojami mazāk nekā ar psihoanalīzi saistīto gadu skaitu.
Ir daudz elementu, kas attiecas gan uz psihoanalīzi, gan uz psihoterapiju. Pirmkārt, psihoterapeitiem un psihoanalītiķiem ir jābūt neitrālām pusēm mijiedarbībā ar klientiem. Sesiju mērķim vienmēr jābūt dziedināšanai, nevis draudzībai. Pastāv ļoti reāls pārnešanas risks, kad klients mīlestības vai naida jūtas nodod terapeitam atkarībā no tā, ko viņš jūt pret viņu diskusijas priekšmetu. Tas var izraisīt attiecības starp abām pusēm, kas nav balstītas uz dziedināšanu, kas var būt katastrofālas klientam.