Psihoterapija pati par sevi ir plašs un vispārīgs termins, kas aptver daudzas dažādas teorijas un ievirzes. Terapeits, izmantojot psihoterapiju ar klientiem, var izvēlēties izmantot tikai vienu no šīm teorijām vai kombinēt dažādas teorētiskās pieejas. Dažas no visizplatītākajām psihoterapijas teorijām ietver psihoanalīzi, kognitīvās uzvedības terapiju, geštaltterapiju un uzvedības terapiju. Citas teorijas ietver racionālu emocionālo terapiju un pieredzes terapiju.
Zigmunda Freida izstrādātā psihoanalīze bija viena no pirmajām psihoterapijas teorijām. Dažādi šīs metodes komponenti ietver klientu brīvo asociāciju analīzi attiecībā uz noteiktiem vārdiem vai stimuliem un meklēšanu, lai identificētu klientu emocionālo problēmu pārnešanu un pretpārnešanu uz citiem. Var praktizēt arī klientu bērnības problēmu izpēti un to, kā tās var ietekmēt viņu pašreizējo uzvedību un jūtas, kā arī mēģināt noteikt norādes uz klientu problēmām, analizējot viņu sapņus. Mūsdienu psihoterapija, kaut arī atšķiras no psihoanalīzes, daudzējādā ziņā radās no tās.
Viens no kognitīvās uzvedības terapijas mērķiem ir palīdzēt klientiem identificēt disfunkcionālu, nereālu vai izkropļotu domāšanu, kas viņiem varētu būt. Nākamais mērķis ir palīdzēt klientiem mainīt savu uzvedību pēc tam, kad viņi ir sapratuši, ka viņu domāšana ir kļūdaina. Saskaņā ar kognitīvās uzvedības teoriju domas izraisa jūtas un uzvedību, tāpēc ir izdevīgi palīdzēt klientiem, sākot ar viņu domām, kas pēc tam palīdzēs uzlabot viņu jūtas un rīcību.
Geštaltterapijas pamatā esošā ideja ir tāda, ka terapeitam ir izdevīgi analizēt visu klientu, nevis tikai daļas, jo veselums ir vairāk nekā tikai tā daļu summa. Šāda veida terapija mēģina izpētīt un uzlabot visu būtni, palīdzot klientiem labāk apzināties sevi, savu vidi un tagadni. Šīs terapijas galvenais mērķis ir palīdzēt klientiem justies veseliem un pabeigtiem tagadnē, lai viņi varētu sākt un turpināt dzīvot fiziski un garīgi laimīgu un veselīgu dzīvi.
Vēl viena no galvenajām psihoterapijas teorijām ir uzvedības terapija, ko sauc arī par uzvedības modifikācijas terapiju. Šīs metodes mērķis ir samazināt vai novērst problēmu vai nevēlamu uzvedību pacientiem, atalgojot vēlamo uzvedību un nodrošinot nevēlamas sekas nevēlamai uzvedībai. Šo terapiju var izmantot visdažādākajiem uzvedības veidiem, sākot no smēķēšanas samazināšanas vai atteikšanās no smēķēšanas līdz palīdzībai klientam ar bailēm no zirnekļiem pakāpeniski samazināt viņas bailes no zirnekļiem.
Racionālas emocionālās terapijas mērķis ir palīdzēt klientiem saskatīt viņu emociju vai uzskatu racionalitāti vai iracionalitāti. Tas var izpausties kā palielinātas pozitīvas emocijas un darbības un samazinātas negatīvas emocijas un darbības. Izmantojot šo terapiju, piemēram, klients var iegūt izpratni, ka viņa iracionālā pārliecība par traģisku notikumu liek viņam izturēt negatīvas emocijas neveselīgā veidā. Šī terapija varētu palīdzēt klientam veselīgi tikt galā ar saviem uzskatiem un negatīvajām emocijām, tādējādi palielinot pārvarēšanas prasmes un laimi.
Pieredzes terapija balstās uz mutisku komunikāciju un lomu spēlēšanu, lai palīdzētu klientam atdzīvināt pagātnes un pašreizējās saspringtās dzīves situācijas. Atkārtoti izspēlējot situāciju, dažreiz pozitīvāk, nekā tas bija pieredzēts iepriekš, klienti var sākt vizualizēt un domāt par notikumu vai mijiedarbību pozitīvāk. Izmantojot šo terapiju, klienti var attīstīt labākas pārvarēšanas prasmes un efektīvākus risinājumus problēmām.
Lai gan ir arī citas psihoterapijas metodes, modeļi un teorijas, šīs ir dažas no galvenajām teorijām, no kurām klīnicisti izmanto. Dažas no šīm metodēm var izmantot arī grupām vai ģimenēm, nevis tikai atsevišķiem klientiem. Plaši daudzveidīga, bet potenciāli efektīva terapija, psihoterapija var tikt izmantota, lai palīdzētu pacientiem tikt galā ar stresu, dzīves izmaiņām, zemu pašvērtējumu un daudzām citām grūtībām. Tas var arī palīdzēt ārstēt diagnosticējamus traucējumus, piemēram, uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumus (ADHD), hronisku depresiju, trauksmi un pat dažādas fobijas. Patiesi efektīvs psihoterapeits izvēlas pieeju, kas, viņaprāt, noderēs katram pacientam individuāli, pielāgojot terapiju indivīda vajadzībām un, ja nepieciešams, izmantojot dažādas teorētiskās pieejas.