Grupu domāšana ir interesanta parādība, kas var rasties, kad cilvēku grupa pulcējas, lai pieņemtu lēmumu. Būtībā vēlmes pēc grupas saliedētības un ātra lēmuma aptumšo grupas cilvēku spriedumus, izraisot lēmumu, kas nav ideāls. Sociālie psihologi ir plaši pētījuši grupu domāšanu, mēģinot izprast šīs parādības brīdinājuma pazīmes un izstrādāt metodes, kā izvairīties no grupu domāšanas.
Ērvings Jānis bija viens no pirmajiem sociālajiem psihologiem, kurš iedziļinājās grupu domāšanā, 1972. gadā publicējot pētījumu par grupu domāšanu ārpolitikas lēmumu kontekstā. Viņš apgalvoja, ka grupu domāšana, iespējams, ir atbildīga par dažiem neprātīgākajiem Amerikas Savienoto Valstu valdības lēmumiem. savu apgalvojumu pamatojot ar grupu dinamikas pētījumiem. Daudzi pētījumi par grupu domāšanu koncentrējas uz ārpolitiku, jo grupas, kas pieņem šāda veida lēmumus, mēdz būt klasiski spiestas un ļoti saliedētas, radot ideālu situāciju grupu domāšanai.
Grupu domāšanu raksturo vairākas lietas. Grupas locekļi mēdz piedzīvot ilūzijas par vienprātību, morāli un neievainojamību grupā, kas nozīmē, ka viņi domā, ka visi piekrīt, viņiem rodas iespaids, ka viņu lēmumi ir morāli pamatoti, un viņi domā, ka grupā pieņemtie lēmumi vienmēr ir skaņu. Grupu domāšanu pavada arī pašcenzūra, kurā grupas dalībnieki apslāpē savus uzskatus, jo baidās no strīdiem. Grupa bieži izmanto smagus stereotipus par citām grupām un situāciju, ar kuru tās saskaras, un bieži vien ir milzīgs spiediens pēc atbilstības grupas iekšienē.
Viena no grupas domāšanas pazīmēm ir kolektīvā racionalizācija, kurā grupas dalībnieki racionalizē domas vai lēmumus kļūdaini. Šo racionalizāciju bieži atbalsta tā sauktie “prāta sargi”, kas neļauj pretrunīgai informācijai iekļūt grupas diskusijā. Tā kā grupas dalībnieki strādā ar nepilnīgu informāciju, lielu spiedienu un vēlmi saskaņoties, viņiem rodas ideja, kas var nebūt līdzsvarota un pārdomāta, piemēram, lēmums iebrukt citā valstī, pamatojoties uz vājiem pierādījumiem.
Ir vairāki veidi, kā izvairīties no grupas domāšanas. Vissvarīgākais ir tas, ka grupai ir jāsāk bez skaidrām cerībām un vēlmēm, un ir jāveicina atšķirīgi viedokļi, līdz pat atsevišķiem grupas locekļiem jāaicina iebilst pret idejām, kad tās tiek pasniegtas. Daudzas organizācijas arī sadala grupas mazākās komitejās, kuras atgriežas pie galvenās grupas ar savām idejām, cerot rosināt vairāk diskusiju un radošas idejas. Situācijā, kad lēmumu apspriešana ar cilvēkiem ārpus grupas ir iespējama, cilvēki tiek mudināti runāt ar cilvēkiem, kas nav grupā, lai redzētu, vai viņu idejas noturēsies ārpasaulē.