Tradicionālā gudrība uzskata, ka nav tādas lietas kā “bezmaksas pusdienas”, kas nozīmē, ka katra darbība, lai cik nesavtīga vai dāsna tā varētu šķist, nes sev līdzi kādu slēptu izmaksu vai pienākumu. Šīs slēptās izmaksas var būt quid pro quo vienošanās, kurā “bezmaksas” pakalpojuma vai cita labuma saņēmējam ir pienākums vēlāk atmaksāt donoram natūrā. Vēl viens šādas vienošanās rezultāts varētu būt pienākums maksāt par dārgāku pakalpojumu vai produktu. Piemēram, kad mobilo tālruņu uzņēmumi piedāvā potenciālajiem klientiem “bezmaksas” tālruni, bieži tiek pievienots nosacījums, kas paredz vairāku gadu līgumu par nepieciešamajiem pakalpojumiem.
“Bezmaksas pusdienu” jēdziens patiesībā aizsākās amerikāņu salona laikos. Salonu īpašnieki bieži uzsāka uzņēmējdarbību, piedāvājot bezmaksas pusdienas ikvienam, kas ieradās viņu iestādēs. Šie piedāvājumi bija no pamata sviestmaizēm līdz izsmalcinātām jūras veltēm un steiku šķīvjiem. Āķis bija tāds, ka šo pusdienu saņēmējiem bija jāiegādājas vismaz viens alkoholiskais dzēriens par pilnu cenu. Lai gan daži klienti nepiekrita šai prasībai, lielākā daļa piekrita nosacījumam. Dzēriena cena joprojām bija lētāka nekā līdzvērtīga maksa par šādu ēdienu restorānā.
Metaforisku bezmaksas pusdienu iespējamība bieži attiecas uz ekonomiku un politiku. Atkal daudzi eksperti ir vienisprātis, ka par pasaules makroekonomiku nav tādas lietas kā bezmaksas pusdienas. Sausuma skartajai valstij ziedotie graudi var pasargāt tās iedzīvotājus, piemēram, no bada, taču šo graudu ražotājiem joprojām ir jāsedz to ražošanas, uzglabāšanas un piegādes izmaksas. Acīmredzot nav īsti bezmaksas pusdienu, ja vien kaut kur ir radušies izdevumi, lai tās nodrošinātu. Taču varētu arī apgalvot, ka pārtikas ziedojumi paglāba veselu darbaspēku no bada nāves, un viņu ieguldījums pasaules ekonomikā daudzkārt atsvērs izmaksas, kas saistītas ar viņu uzturēšanas dzīvi, līdz viņi varētu atgūties no sausuma.
Pat domājot pēc iespējas labdarīgākā veidā, jebkurai organizācijai ir ļoti grūti nodrošināt patiesi bezmaksas pusdienas. Materiālās un finansiālās palīdzības saņēmēji no bezpeļņas vai valsts palīdzības programmām var būt stingri aicināti iemaksāt līdzvērtīgu “sviedru kapitālu”, lai saņemtu pastāvīgus pabalstus. Reliģiskās organizācijas var nodrošināt pārtiku, apģērbu un pajumti trūcīgajiem, taču tās var arī lūgt saņēmējus apmeklēt reliģiskos dievkalpojumus, lai saņemtu atvieglojumu. Nevienu no šiem nosacījumiem nevar uzskatīt par nepamatotu, taču tie tomēr ir nosacījumi.
Šajā gadījumā parastā gudrība, iespējams, to ir attaisnojusi. Lai gan cerība uz patiesām “bezmaksas pusdienām” pasaules trūcīgākajiem iedzīvotājiem joprojām var būt slavējams mērķis, pastāv ekonomiskā, politiskā un sociālā realitāte, kas šobrīd ļoti apgrūtina šādas programmas īstenošanu globālā mērogā.