Termins “poligēns pārmantojums” tiek lietots, lai apzīmētu kvantitatīvu pazīmju pārmantošanu, pazīmes, kuras ietekmē vairāki gēni, nevis tikai viens. Papildus tam, ka tiek iesaistīti vairāki gēni, poligēnā mantošana aplūko arī vides lomu kāda cilvēka attīstībā.
Tā kā daudzas pazīmes ir sadalītas pa kontinuumu, nevis tiek sadalītas melnbaltās atšķirībās, poligēna pārmantošana palīdz izskaidrot veidu, kādā šīs pazīmes tiek pārmantotas un fokusētas. Saistīts jēdziens ir pleiotropija, gadījums, kad viens gēns ietekmē vairākas pazīmes.
Agrīnā Mendeļa ģenētika koncentrējās uz ļoti vienkāršām ģenētiskām iezīmēm, kuras varēja izskaidrot ar vienu gēnu. Piemēram, zieds var parādīties oranžā vai dzeltenā formā bez krāsu gradācijas. Pētot augus un to mutācijas veidus, agrīnie pētnieki varēja uzzināt vairāk par gēnu, kas noteica ziedu krāsu. Tomēr divdesmitā gadsimta sākumā cilvēki labi apzinājās, ka lielākā daļa pazīmju ir pārāk sarežģītas, lai tās noteiktu viens gēns, un radās ideja par poligēnu pārmantošanu.
Viens viegli saprotams poligēnas mantojuma piemērs ir augums. Cilvēki nav tikai īsi vai gari; tiem ir dažādi augstumi, kas iet pa spektru. Turklāt augstumu ietekmē arī vide; kāds, kurš dzimis ar augstiem gēniem, var kļūt mazs, piemēram, nepietiekama uztura vai slimības dēļ, savukārt kāds, kurš dzimis ar īsiem gēniem, ģenētiskās terapijas rezultātā var kļūt garš. Acīmredzot ar pamata ģenētiku nepietiktu, lai izskaidrotu plašo cilvēka auguma daudzveidību, taču poligēna pārmantošana parāda, kā vairāki gēni kombinācijā ar cilvēka vidi var ietekmēt kāda cilvēka fenotipu vai fizisko izskatu.
Ādas krāsa ir vēl viens poligēnas mantojuma piemērs, tāpat kā daudzas iedzimtas slimības. Tā kā poligēnā mantošana ir tik sarežģīta, tā var būt ļoti absorbējoša un nomākta studiju joma. Pētniekiem var būt grūtības identificēt visus gēnus, kuriem ir nozīme noteiktā fenotipā, un noteikt vietas, kur šādi gēni var noiet greizi. Tomēr, tiklīdz pētnieki uzzina vairāk par apstākļiem, kas izraisa noteiktu iezīmju izpausmi, tā var būt ļoti atalgojoša pieredze.
No otras puses, pleiotropijā viens gēns ir atbildīgs par vairākām lietām. Vairāki iedzimti sindromi ir pleiotropijas piemēri, kuros viena gēna trūkums rada cilvēkam plašas problēmas. Piemēram, sirpjveida šūnu anēmija ir pleiotropijas forma, ko izraisa viena gēna atšķirīga mutācija, kas izraisa virkni simptomu. Papildus mutāciju izraisīšanai pleiotropija notiek arī pilnīgi normālos gēnos, lai gan pētnieki mēdz to izmantot, lai īpaši izsekotu un izprastu mutācijas.