Dažkārt saukts par CAPM, kapitāla aktīvu cenu noteikšanas modelis ir formulas process, ko izmanto, lai aprakstītu vērtības attiecību starp riska prēmiju un paredzamo peļņu, kas saistīta ar kapitāla aktīvu. Kapitāla aktīvu cenu noteikšanas modeļa aprēķins palīdz noteikt sakarību starp pārdošanai paredzētā produkta ražošanas izmaksām un vienības izmaksām, kas jārealizē, lai realizētu procesa atdevi.
Kapitāla aktīvu cenu noteikšanas modeļa izpratne ir būtiska arī, lai novērtētu, cik dzīvotspējīgs ir ieguldījums konkrēta uzņēmuma emitētajās akcijās. Šādi novērtējot akcijas, investors var noteikt, kāda riska pakāpe ir saistīta ar ieguldījumu, kā arī gūt priekšstatu par to, kāda veida atdevi var saprātīgi sagaidīt no uzņēmuma noteiktā laika periodā. To bieži dēvē par ieguldījuma sistēmisko vai tirgus risku, un tā ir viena no galvenajām sastāvdaļām, kas nepieciešamas, lai prognozētu akciju pievienošanas ieguldījumu portfelim rezultātu. Precīzs šī nediversifikējamā riska novērtējums kopā ar paredzamo atdevi ir būtisks, lai iegūtu izmantojamu novērtējumu, kas palīdzēs ieguldītājam pieņemt apzinātu lēmumu.
Vairāki dažādi ekonomisti neatkarīgi nodarbojās ar jēdziena izstrādi tat galu galā kļuva pazīstams kā kapitāla aktīvu cenu noteikšanas modelis. Liela daļa darba bija balstīta uz Harija Markovica domām, kurš tika uzskatīts par autoritāti mūsdienu portfeļa teorijā, tostarp ideja par diversifikācijas stratēģijām portfelī, lai palielinātu kopējo vērtību. Citi ekonomisti, kas deva vērtīgu ieguldījumu uzdevumā, bija Džeks Treinors, Džons Lintners, Viljams Šārps, Mertons Millers un Jans Mosins. Ar laiku vairāki no šiem ekspertiem formulēja idejas, kas pēc formas un pielietojuma bija tik tuvas, ka viņu darbs bija neizbēgami apvienots. Rezultātā Markovics, Šarps un Millers kopīgi saņēma Nobela piemiņas balvu ekonomikā par ieguldīto darbu kapitāla aktīvu cenu noteikšanas modeļa izstrādē un ieguldījumu finanšu ekonomikas izpētē kopumā.