Status migrenosus ir migrēnas galvassāpes, kas ilgst vairāk nekā 72 stundas. Papildus tam, ka šīs migrēnas ir ārkārtīgi nepatīkamas pacientiem, tās ir saistītas ar paaugstinātu komplikāciju risku. Ir pieejamas ārstēšanas metodes, tostarp zāles, kas paredzētas lietošanai pirmajā stundā, lai mazinātu galvassāpes, kā arī atbalstoša terapija, lai nodrošinātu pacienta komfortu visu galvassāpju laiku, ja tās nevar salauzt. Pacienti, kuriem ir bijusi šāda veida migrēna, parasti tiek nosūtīti pie neirologa aprūpei, ja viņi jau neiet pie neirologa.
Migrēnas galvassāpju gadījumā pacienti izjūt augstas intensitātes sāpes, kas parasti ir izolētas noteiktā smadzeņu reģionā, lai gan ne vienmēr. Sāpes var būt pulsējošas, un pacientiem bieži ir jutība pret gaismu un/vai skaņu, kā arī tādi simptomi kā slikta dūša un vemšana. Migrēnas galvassāpes mediķu aprindās saprot kā pastāvīgu neiroloģisku problēmu izpausmi, un tās var tikt galā ar medikamentiem un citām terapijām.
Migrēnas parasti ilgst mazāk nekā 72 stundas. Ja tie pārsniedz šo ilgumu, tos uzskata par statusa migrēnu. Viens no galvenajiem migrēnas statusa draudiem ir tas, ka tas palielina pacienta insulta risku. Migrēnas ir saistītas ar asinsvadu paplašināšanos, un, ja tas turpinās ilgāku laiku, tas var izraisīt plīsumus un hemorāģisku insultu. Turklāt pacientiem ar migrēnas statusu bieži attīstās dehidratācija vemšanas un intereses trūkuma dēļ par pārtiku un dzērieniem. Tas var radīt papildu komplikācijas pacientam.
Ja migrēna tiek atklāta agri, var ievadīt zāles, lai novērstu galvassāpes. Pacientiem ar jau labi zināmām galvassāpēm var veikt ārstēšanu, piemēram, intravenozus šķidrumus, lai novērstu dehidratāciju, kā arī sāpju atsāpināšanu. Pacients tiek arī rūpīgi uzraudzīts, lai noteiktu insulta pazīmes. Kad migrēnas statuss izzūd, var ieteikt papildu klīniskos novērtējumus, lai uzzinātu vairāk par to, kāpēc pacientam attīstījās migrēnas statuss.
Migrēnas ārstēšana dažos gadījumos pati par sevi var veicināt migrēnu, jo dažas zāles var izraisīt galvassāpes, ja tās lieto ilgstoši. Ir svarīgi regulāri pielāgot ārstēšanas shēmu, lai samazinātu zāļu tolerances un citu problēmu attīstības risku. Ja pacients vairs nereaģē uz ārstēšanu, var veikt korekcijas, lai nodrošinātu pacientam piekļuvi jauniem medikamentiem migrēnas ārstēšanai un profilaksei. Ilgtermiņa aprūpei nepieciešama konsekventa neirologa uzraudzība, lai novērtētu pacienta vispārējo veselības līmeni un neiroloģiskās funkcijas.