Alelopātiskais organisms ir organisms, kas var ražot ķīmiskas vielas, kas traucē citu organismu augšanu. Šis termins sākotnēji tika lietots īpaši attiecībā uz augiem, taču pētnieki ir uzzinājuši, ka sēnītēm, baktērijām, aļģēm un koraļļiem ir arī alelopātiskas iezīmes. Izmantojot aleloķīmiskās vielas, šie organismi faktiski var veidot savu apkārtējo vidi.
Šis termins nāk no grieķu saknes, kas nozīmē “kaitējums”, un daudzas aleloķīmiskas vielas patiesībā ir kaitīgas. Klasiskā alelopātijas darbā piemērā valriekstu koks ražo ķīmiskas vielas, kas kavē augšanu zem koka. Cilvēki, kuri ir redzējuši valriekstu dārzus vai atsevišķus valriekstu kokus, iespējams, ir ievērojuši, ka nekas neaug tieši zem koka valrieksta ķīmiskās sekrēcijas rezultātā.
Augi var izmantot alelopātiju, lai iznīcinātu vai ierobežotu konkurenci, nodrošinot tiem vairāk resursu. Citos gadījumos alelopātija faktiski var būt labvēlīga, kaut kādā veidā veicinot izaugsmi vai veselību. Piemēram, kliņģerītes ražo alelopātiskas ķīmiskas vielas, kas padara tās izturīgas pret kukaiņiem, kas nozīmē, ka citi augi, kas aug ap kliņģerītēm, gūst labumu no šiem ķīmiskajiem izdalījumiem, lai gan tie tos neražo.
Pētnieki ir identificējuši vairākus alelopātiskos organismus un pētījuši to ražotās ķīmiskās vielas un to ietekmi. Šis pētījums ir īpaši interesants lauksaimniecības jomā, jo atkarībā no situācijas var stādīt alelopātiskos augus vai izvairīties no tiem, lai palielinātu ražu vai saglabātu labību veselīgāk. Piemēram, bioloģiskie dārznieki pesticīdu un herbicīdu vietā izmanto alelopātiskos ziedus, kas kontrolē kukaiņus un nezāles.
Ainavu veidošanā ir svarīgi arī apzināties dažu koku un augu alelopātisko raksturu. Dažas sugas nevar stādīt kopā, vai arī tās ir jāstāda uzmanīgi, lai nodrošinātu, ka tās netraucē apkārtējo ainavu. Piemēram, eikaliptiem ir tendence nomākt augšanu zem tiem, kas var padarīt tos nepiemērotus dažiem dārzu veidiem vai vēlamus citos.
Aleopātija ir tikai viena metode, ko augi izmanto, lai veidotu vidi ap tiem. Augi konkurē arī citos veidos, sākot no tādu sakņu radīšanas, kas sagrābj barības vielas, pirms citi augi var tās iegūt, līdz augšanai tādā veidā, kas apēno zemi, ierobežojot piekļuvi saules gaismai un ūdenim augiem, kas aug tieši zem tiem. Daudzi organismi var arī izveidot simbiotiskas attiecības, kas ir abpusēji izdevīgas. Augi, sēnītes, aļģes un baktērijas patiesībā ir kā mazi dārznieki, radot optimālus apstākļus panākumiem, izmantojot dažādas metodes un aktīvi mainot ainavu sev apkārt.