Agrāk piezīmes, kas tika klasificētas kā sarkasms, ietvēra jebkādus rūgtus vai kodīgus komentārus, kuru mērķis bija kādu nogriezt vai apvainot. Pavisam nesen sarkastiskā valoda tika definēta šaurāk, iekļaujot tikai tos apgalvojumus, kuru spēks ir nepietiekams vai ironisks. Šāds valodas lietojums dažkārt tiek identificēts kā nepārprotama runāšana, kurā teiktais atšķiras no domātā. Dažiem cilvēkiem var būt grūti iemācīties atpazīt sarkasmu, taču ir svarīgi saprast šāda veida runu, lai viņus uzskatītu par pilnībā funkcionējošu valodas runātāju.
Lielākā daļa brīvi runājošo valodu spēj izmantot sarkasmu, taču ne visi var noteikt mehānismu, ar kura palīdzību šis runas veids darbojas. Parasti sarkasms darbojas, paziņojot nepatiesas lietas noteiktā balss tonī, kas saistīts ar šo ierīci noteiktā valodā. Ar vienkāršu nepatiesa apgalvojuma izteikšanu parasti nepietiek, lai piezīmi identificētu kā sarkastisku, un balss tonis, kurā piezīme tiek izteikta, palīdz citiem saprast, ka apgalvojums nav jāuztver nopietni.
Parasti tiek teikts, ka sarkastiski izteicieni darbojas caur ironiju, taču ir svarīgi atšķirt ironisku situāciju no sarkastiskas piezīmes. Sarkastiska runa ir atkarīga no runātāja, bet ironiskā runa parasti ir neapzināta no runātāja puses, tādējādi radot ironisku situāciju. Tāpēc var teikt, ka sarkastiskā valoda paļaujas uz ironiju tās humoristiskās vērtības dēļ, taču tā nerada ironisku situāciju.
Dažās valodās ir īpaši veidi, kā identificēt sarkastiskas piezīmes un citas nereālas frāzes. Ir ierosinātas arī īpašas pieturzīmes sarkastiskajam tekstam. Ir daudzi neformāli veidi, kā norādīt, ka teksts ir sarkastisks, un tas var būt noderīgi, jo rakstītam tekstam nevar būt neviena no intonācijām, kas palīdz cilvēkiem atpazīt sarkasmu.
Bērni sarkasmu bieži apgūst dabiski, un viņiem nav jāmāca lietot šo ierīci, lai gan noteiktos kontekstos viņi var pārprast, kā tas ir jāsaprot. Daudzos pētījumos ir pierādīts, ka bērni, kas jaunāki par pieciem gadiem, spēj uztvert sarkasmu. Tomēr daži cilvēki nekad nemācās atpazīt sarkastiskos valodas lietojumus dažādu sociālo situāciju vai valodas interpretācijas problēmu dēļ. Piemēram, autisms var ļoti apgrūtināt cilvēka izpratni, ja cilvēks valodu nelieto burtiski. Nespēja noteikt sarkasmu dažos gadījumos var arī norādīt uz smadzeņu bojājumiem vai smadzeņu bojājumiem.