Kas ir valodu nodilums?

Lingvisti lieto terminu “pirmās valodas atgrūšana”, lai aprakstītu pakāpenisku pirmās valodas (L1) zaudēšanu, migrantam iegūstot otrās valodas (L2) zināšanas. Ir novērots, ka valodas nodilums darbojas abos virzienos. Apgūstot L1 prasmes, tiem, kam dzimtā valoda ir dzimtā valoda, var mainīties raitums. To, cik lielā mērā L2 tiek ietekmēta, var korelēt ar pakāpi, kādā L1 kļūst par dominējošu cilvēka dzīvē, apvienojumā ar L2 un tās apkārtējās kultūras iedarbības samazināšanos. Lingvisti ir mēģinājuši noteikt, cik lielā mērā traucējumus starp L1 un L1 var uzskatīt par normālu un patoloģisku, taču bez valodas “normalitātes” standarta pašreizējā domāšana valodas nodilumu uzskata par kontinuumu, nevis fiksētu notikumu virkni.

Pētījumi liecina, ka gan pirmās valodas apguvi (FLA), gan otrās valodas apguvi (SLA) ietekmē ārēji faktori, piemēram, valodas ekspozīcijas pakāpe, kā arī personas valodas spējas un motivācija. Šie ārējie faktori mēdz ietekmēt L2 iegūšanu vairāk nekā L1. Gan tie, kuriem tiek veikta 1. līmeņa novecošanās, gan otrā līmeņa audzēkņi bieži lieto valodu citos veidos, kas atšķiras no tiem, kuriem tā dzimtā valoda, īpaši gramatikas un sintakses jomās. Šķiet, ka šīs izmaiņas ir rezultāts abu valodu sistēmu nesaderībai, nevis runātāja pamata valodas prasmju un izpratnes izmaiņām.

Valodas nodiluma process joprojām ir teorētisks studiju virziens. Daži no faktoriem, ko valodnieki turpina pētīt, ietver regresijas hipotēzi, kas apgalvo, ka L2 zudums notiek ātrāk nekā L1 psiholoģisku, kā arī sociālo faktoru dēļ. Vecums, kurā cilvēks apgūst L1 un L2 prasmes, var ietekmēt to, cik ātri kāds no tiem var tikt pakļauts nodilumam. Pirmspubertātes un pēcpubertātes migrantu pētījumi liecina, ka pirmspubertātes valodas apguvēji mēdz lēnāk zaudēt pirmās valodas prasmes, bet ātrāk apgūst otrās valodas prasmes.