Politiskā retorika būtībā ir klasiska retorika, kas tiek piemērota mūsdienu politiskajai situācijai. Retorikas pamati — logotipi, patoss un ētoss — visi attiecas uz mūsdienu politiskajām diskusijām, un efekta palielināšanai tiek izmantotas īpašas retoriskas metodes. Piemēram, politiķi bieži izmanto anaforu, kas ir atkārtojuma veids, kurā secīgi teikumi sākas ar vienu un to pašu vārdu vai frāzi. Politiķi politiskajā retorikā izmanto arī citus paņēmienus, piemēram, apjukumu, novirzīšanos, asociāciju, izlaidumu un kompozīciju. Visas šīs metodes tiek izmantotas runās un publiskos paziņojumos, lai iegūtu klausošās auditorijas labvēlību.
Pamatretoriku var efektīvi pielietot politiskajās debatēs, un tas ir politiskās retorikas pamats. Trīs galvenie klasiskās retorikas aspekti ir logotips, ētoss un patoss jeb loģika, tēls un emocionālā pievilcība. Politiķi manipulē ar savu tēlu, lai radītu sev uzticamāku, taisnīgāku un inteliģentāku versiju, kas tiek prezentēta sabiedrībai. Loģika tiek izmantota, lai radītu derīgus argumentus, un tā var būt arī vērtīgs paņēmiens, lai norādītu uz trūkumiem opozīcijas argumentos. Aicinājums uz emocijām tiek bieži izmantots runās, un emocionāli uzlādētus vārdus var izmantot, lai izraisītu noteiktu auditorijas reakciju.
Politiķi bieži izmanto dažādus retorikas paņēmienus, un tie ir paredzēti, lai mudinātu auditoriju piekrist viņu viedoklim. Novirzīšana ir viens no paņēmieniem, ko bieži izmanto politiskajā retorikā, un to var izmantot dažādos veidos. Piemēram, politiķis var novirzīt uzmanību no problēmām ar savu politiku uz jautājumiem, kas saistīti ar pretinieka politiku. Uzbrukums cita politiķa personībai vai problēmas risinājumam novērš uzmanību no runātāja argumentiem raksturīgajām nepilnībām.
Atkārtošana ir spēcīgs paņēmiens, ko bieži izmanto politiskajā retorikā. Saukļi ir vienkāršs atkārtojuma izmantošanas piemērs politikā, kas klausītāju prātos iespiež svarīgu un parasti pūli tīkamu politiku. Papildus saukļu izmantošanai politiķi bieži izmanto arī tādas metodes kā anafora, kas ir vārdu vai frāžu atkārtošana secīgu teikumu sākumā. Atkārtošana var radīt pazīstamības sajūtu, uz ko cilvēki parasti reaģē pozitīvi.
Politiskajā retorikā tiek izmantoti daudzi citi paņēmieni, un tie visi ir paredzēti, lai liktu auditorijai pieņemt vai piekrist teiktajam. Šāda vienošanās bieži vien ir politiķa uzticamā tēla un biežu emocionālo aicinājumu rezultāts. Politiķi savu vēstījumu bieži apvij žargonā, lai izvairītos no loģisku pretrunu nodevības un radītu asociācijas starp nesaistītām lietām, lai radītu efektu. Kāds var teikt, piemēram, ka politiķim nevar uzticēties, jo viņa tēvs kādreiz bija nacistu partijas biedrs. Lai gan tas var šķist slikti, politiķa tēva politiskā uzticība ne vienmēr ir saistīta ar viņa vai viņas uzticību.