Katrai valodai ir kāds veids, kā var izteikt pagātnē notikušos notikumus, taču ne visām valodām ir izteikta pagātnes forma. Angļu valodā ir vairāki veidi, kā runāt par kaut ko, kas notika un ir beidzies vai kas notika un joprojām notiek. Visizplatītākais veids, kā to izdarīt, ir vienkārša pagātnes forma, ko sauc arī par preterītu. Vienkāršā pagātne parasti tiek veidota, darbības vārdam pievienojot sufiksu ed, lai gan ir daudz neregulāru darbības vārdu, kas veido šo laiku dažādos veidos.
Īsai meditācijai par pagātnes būtību vajadzētu skaidri parādīt, ka pagātne reti kad ir tik patiesi pagātne, kā šķiet, ka šis termins varētu likties. Vienkāršā pagātne tiek izmantota, lai aprakstītu daudzus veidus, kādos notika lietas, kuras vairs nav. Tīrākā pagātne nosauc kaut ko tādu, kas sākās un beidzās ierobežotā laikā, kam vispār nav nekāda sakara ar tagadni. Piemēram, “Vakar es braucu ar velosipēdu” stāsta klausītājam par ierobežota ilguma darbību. Gandrīz šķiet, ka šāda veida pagātne pastāv pasaulē, kas ir izolēta no tagadnes.
Mazāk skaidri iezīmēts, bet joprojām skaidri pagātnes laika lietojums ir tad, kad to lieto, lai aprakstītu kaut ko, kas ilga nedaudz neskaidru, bet skaidri beidzies laika posmu. Piemēram, ja punktveida tantei Dotijai vajadzētu piezīmēt: “Vairākus gadus, būdams mazs bērns, es ticēju, ka dzīvnieki ar mani runā,” ir acīmredzams, ka viņa ir vai nu atjēgusies, vai zaudējusi savas dīvainās spējas. Atkal, šķiet, ka šāda veida pagātne pastāv tikai pagātnē.
Vēl miglaināku pagātnes laiku tomēr uzbur tā pati pagātnes darbības vārda forma. Kaut kas, kas bija ierasts, kas notika atkārtoti, bieži vai bieži, bet tagad vairs nenotiek, ir izteikts vienkāršā pagātnē. Šeit šķiet, ka tas čukst neizteikto papildinājumu, ko izmanto, piemēram, paziņojumā: “Es vienmēr domāju, vai es būšu slavens baletdejotājs, bet man ir 73, un tas vēl nav noticis.”
Šo laiku pat var izmantot, lai aprakstītu pastāvīgu esamības stāvokli, nevis darbību. Iespējams, tas ir neprecīzākais veids, kā izmantot vienkāršo pagātni, jo patiesībā nav precīza brīža, kad stāvoklis sākas vai beidzas. Tas ir vienkārši, un tad tas vienkārši nav. Piemērs: “Es biju slaids bērns; Es biju tik tieva, ka cilvēki mani nepārtraukti baroja ar cepumiem un kūku,” šo koncepciju demonstrē. Dažreiz šāda veida pagātnes vienkāršība ir stāvoklis, kurā mēs visi vēlamies atgriezties, taču mēs esam noenkuroti tagadnē un ejam nākotnē, kas tagadnes mirkļus pārvērtīs par vienkāršu pagātni.