Heteroglossija ir ideja, ka vienā saliedētā tekstā var pastāvēt dažādas valodas formas. Tas attiecas uz dažiem tekstu saziņas veidiem, bet ne uz citiem. Piemēram, parasti nebūtu pareizi, ja tehniskajā rakstā, biznesa plānā vai publiskajā paziņojumā būtu iekļauts vairāk nekā viens dialekts vai valodas veids. Parastie teksta veidi, kas var ietvert vairāk nekā vienu valodas formu vai dialektu, lielākoties ir daiļliteratūras darbi, tostarp romāni, lugas un noveles.
Jēdziens heteroglossija ir radies no krievu valodnieka Mihaila Bahtina. Bahtins norādīja uz romānu un citu daiļliteratūras rakstīšanas veidu nozīmi, ja tajā ir sajaukti vairāki dialekti vai valodas formas. Bahtina darbs 1930. gados, kura nosaukums tulkojumā nozīmē “diskurss par romānu”, norāda uz dažiem veidiem, kā heteroglosija var ietekmēt komunikāciju.
Viena teorija par heteroglosiju ir tāda, ka vairāki dialekti vai balsis stāstījumā var darboties viens ar otru vai pret to noteiktos veidos. Kontrasts starp šīm balsīm, pēc daudzu literatūras ekspertu domām, ir daļa no tā, kas rada nozīmi romānā vai līdzīgā mākslas darbā. Akadēmiķi, kas pārdomā vai pēta šo ideju, var sniegt daudz dažādu piemēru tam, kā šie dažādu balsu lietojumi var sniegt lasītājiem ieskatu darba politiskajā, kultūras un sociālajā kontekstā.
Identificējot šo lingvistisko fenomenu daiļliteratūrā, skolēnam jāsāk ar visuzinošo stāstījumu. Šis stāstījums nedrīkst mainīties no vienas teksta daļas uz nākamo balss vai dialekta ziņā. Šajā plašākajā stāstījumā parādās citas balsis, galvenokārt kā atsevišķu varoņu balsis. Pat vienam varonim var būt vairāk nekā viens dialekts vai balss atkarībā no viņa nodoma. Heteroglossija daiļliteratūrā mēdz izcelt dažādu valodas formu izmantošanu sabiedrībās, kurās tiek izmantoti formāli vai neformāli uzrunas līdzekļi, vietējie vai reģionālie dialekti vai jebkādas citas valodas izmaiņas reliģisku, kultūras vai sociālu iemeslu dēļ.
Viens no heteroglosijas aspektiem ir tāds, ka, izmantojot to pareizi, rakstniekam ir vajadzīgas noteiktas prasmes un zināšanas. Ja rakstniekiem neizdodas izmantot heteroglosiju tehniski pareizi, liela daļa no romāna vai raksta efekta sāk sabojāties un var kļūt pat aizskaroši; piemēram, slikti izpētītu vai pārspīlētu mēģinājumu reproducēt dialektālo runu daži varētu uzskatīt par aizspriedumu pazīmi. Tomēr heteroglosijas efektīva izmantošana ir daļa no lielāka rakstnieka uzdevuma nodrošināt lasītājam reālistisku un autentisku kontekstu.