Aļaskas pirkums: kā ASV nopirka Aļasku

Sarunas no ASV puses vadīja valsts sekretārs Viljams Sjuards, un tieši viņa vārds palicis apzīmējumos, ar kuriem laikabiedri pirkumu izsmēja. Sabiedrības skepse bija saprotama: valsts, kas tikko bija izgājusi no Pilsoņu kara, maksāja par tālu, aukstu un gandrīz neapdzīvotu zemi. Vēsturiskā perspektīvā vērtējums mainījās pilnībā, jo teritorija izrādījās bagāta ar zeltu, naftu un zivju resursiem un ieguva lielu stratēģisku nozīmi.

Krievijas motīvi bija praktiski. Krievijas un Amerikas kompānijas darbība kļuva nerentabla, jo jūras ūdru populācija bija izmedīta, apgāde no Sanktpēterburgas bija dārga un lēna, bet pēc Krimas kara Krievija baidījās, ka Lielbritānija ar savu floti kolonijas vienkārši atņems. Pārdot teritoriju valstij, kuru toreiz uzskatīja par pretsvaru Lielbritānijai, šķita izdevīgāk nekā to zaudēt bez atlīdzības.

Nodošanas ceremonija notika 1867. gada 18. oktobrī Sitkā, ko krievi sauca par Novoarhangeļsku, un šo dienu Aļaskā joprojām atzīmē. Sākumā teritoriju pārvaldīja militārpersonas, vēlāk tai piešķīra organizētas teritorijas statusu. Iedzīvotāju skaits strauji pieauga pēc zelta atradumiem 19. gadsimta beigās, tostarp Klondaikas zelta drudža laikā, kura galvenā norises vieta gan bija Kanādas pusē, bet ceļš uz turieni veda caur Aļaskas ostām.

Aļaskas vērtība atklājās pakāpeniski. Pēc kļūšanas par 49. štatu 1959. gadā sekoja naftas atradumi ziemeļos, naftas vada izbūve līdz neaizsalstošai ostai dienvidos un pastāvīgā fonda izveide, no kura ienākumiem štata iedzīvotāji ik gadu saņem izmaksu. Līdzās tam Aļaska kļuva par nozīmīgu militāru punktu, jo no tās teritorijas kontrolē gaisa telpu pāri Arktikai. Tieši ģeogrāfija, nevis derīgie izrakteņi, mūsdienās visbiežāk tiek minēta kā pirkuma galvenais ieguvums. Darījums iezīmēja arī pavērsienu ASV ārpolitikā. Līdz tam valsts bija paplašinājusies galvenokārt kontinenta iekšienē, bet Aļaska bija pirmā lielā iegāde ārpus blakus esošajām teritorijām un sagatavoja ceļu vēlākai iesaistei Klusajā okeānā. Krievijai savukārt izstāšanās no Ziemeļamerikas nozīmēja resursu koncentrēšanu Tālajos Austrumos, un dažus gadu desmitus vēlāk tieši tur sākās sadursme ar Japānu.

Latvijas lasītājam darījums ir interesants kā piemērs tam, ka 19. gadsimtā teritorijas mainīja īpašnieku ar līgumu starp valdniekiem, nejautājot vietējiem iedzīvotājiem. Aļaskas pamatiedzīvotāju tiesības uz zemi tika sakārtotas tikai 20. gadsimta otrajā pusē, un tas ilgi bija strīdu avots. Mūsdienu starptautiskajās tiesībās teritorijas nodošana bez iedzīvotāju gribas izpausmes vairs netiek uzskatīta par pašsaprotamu.

Salīdzinājums ar Latvijas pieredzi ir pamācošs, bet netiešs. Latvijas robežas nav pirktas vai pārdotas, tās noteica 1920. gada miera līgums ar Krieviju, vēlāk okupācija un pēc neatkarības atjaunošanas noslēgtie robežlīgumi ar kaimiņvalstīm. Atšķirība ir principiāla: Aļaskas gadījumā runa bija par brīvprātīgu darījumu starp divām valstīm, savukārt Latvijas teritorijas izmaiņas padomju periodā notika okupācijas apstākļos, un tieši tāpēc Latvija uzstāj uz valsts nepārtrauktības doktrīnu.