Kas bija antifederālisti ASV konstitūcijas strīdā?

Pēc neatkarības kara ASV darbojās vāja savienība, kurā centrālajai varai nebija ne nodokļu iekasēšanas, ne tirdzniecības regulēšanas tiesību. 1787. gadā Filadelfijā sanākusī konvencija izstrādāja pavisam jaunu pamatlikumu, un tas bija jāapstiprina katrā štatā atsevišķi sasauktās konvencijās. Tieši šajā apstiprināšanas kampaņā izveidojās divas nometnes: federālisti, kas atbalstīja jauno tekstu, un antifederālisti, kas pret to iebilda.

Nosaukums ir vēsturiski maldinošs, jo antifederālisti nebija pret savienību kā tādu. Viņi iebilda pret varas koncentrāciju: pret pastāvīgu armiju miera laikā, pret gandrīz neierobežotu nodokļu uzlikšanas pilnvaru, pret prezidenta amatu, kas atgādināja ievēlētu monarhu, un pret federālo tiesu varu pār štatu tiesām. Viņu politiskā doma bija republikāniska un vietēja: brīvība saglabājas nelielās kopienās, kur vēlētājs pazīst savu pārstāvi.

Argumenti tika izplatīti presē ar pseidonīmiem, kas atsaucās uz Romas republikas tēliem. Pazīstamākie antifederālistu raksti parakstīti kā Brutus un Federal Farmer, bet atbildes uz tiem veido plaši zināmo Federālistu rakstu krājumu, ko sarakstīja Aleksandrs Hamiltons, Džeimss Medisons un Džons Džejs. Publiskajā dzīvē antifederālistu pusē nostājās Patriks Henrijs un Džordžs Meisons, kurš atteicās parakstīt konstitūcijas tekstu.

Galvenais antifederālistu iebildums bija tiesību kataloga trūkums. Federālistu atbilde, ka uzskaitītās pilnvaras jau pašas par sevi ierobežo valdību, vēlētājus nepārliecināja. Politiskais kompromiss bija solījums pirmajā jaunā kongresa sasaukumā pieņemt grozījumus, un tā radās desmit pirmie labojumi, kas pazīstami kā Tiesību bille: vārda, ticības un pulcēšanās brīvība, garantijas kriminālprocesā, aizliegums nepamatoti pārmeklēt un aizturēt.

Kustība kā organizēta spēka forma izzuda, bet tās argumenti ASV politikā atkārtojas līdz šai dienai ikreiz, kad strīdas par federālās valdības un štatu kompetenci, par centralizētu finansējumu ar nosacījumiem vai par federālo tiesu lomu. Tāpēc antifederālistus ir vērts pazīt ne tikai kā vēstures epizodi, bet kā vienu no divām pastāvīgajām amerikāņu konstitucionālās domas balsīm.

Balsojums nebija ne tuvu vienbalsīgs. Konstitūcijas spēkā stāšanās prasīja deviņu štatu piekrišanu, un to sasniedza 1788. gada vasarā, kad Ņūhempšīra apstiprināja tekstu kā devītā. Vēl svarīgāk bija pārliecināt lielos štatus: Virdžīnijā un Ņujorkā lēmums tika pieņemts ar nelielu balsu pārsvaru un pēc asām debatēm, bet Ziemeļkarolīna un Rodailenda pievienojās tikai vēlāk, Rodailenda pēdējā no trīspadsmit. Tieši šis knapais iznākums izskaidro, kāpēc solījums par tiesību katalogu bija nepieciešams un kāpēc to izpildīja tik ātri.