Kas ir apliecinājums par ziņu patiesumu?

Latvijas tiesību sistēmā apliecinājums visbiežāk parādās kā veidlapas beigu daļa ar formulējumu, ka sniegtās ziņas ir patiesas un pilnīgas. Tādu prasa Valsts ieņēmumu dienests gada ienākumu deklarācijā, Uzņēmumu reģistrs pieteikumos par izmaiņām reģistros, pašvaldības sociālais dienests iztikas līdzekļu deklarācijā, kā arī atbalsta un iepirkumu programmas. Juridiskā nozīme ir tāda, ka nepatiesu ziņu sniegšana var novest pie atbalsta atprasīšanas, administratīvās atbildības vai smagākos gadījumos kriminālprocesa.

Otrs konteksts ir tiesa. Civilprocesā un kriminālprocesā liecinieku pirms nopratināšanas brīdina par atbildību, un viņš parakstās par to, ka brīdinājumu ir saņēmis. Šeit apliecinājums nav pievienots dokuments, bet procesuāla darbība, ko fiksē protokolā. Tāpēc nav jēgas iesniegt tiesai pašsacerētu „patiesības apliecinājumu“: tiesa vērtē pierādījumus, nevis paziņojumus par to, ka persona esot patiesa.

Trešais gadījums ir notārs, un tieši te rodas visbiežākā kļūda. Zvērināts notārs, apliecinot parakstu, apliecina, ka konkrētā persona dokumentu parakstījusi notāra klātbūtnē, nevis to, ka dokumentā rakstītais atbilst patiesībai. Ja vajadzīgs, lai notārs atbild arī par darījuma satura tiesiskumu, jāprasa notariālais akts, nevis paraksta īstuma apliecinājums. Šo atšķirību banku, darījumu un mantojuma lietās pārprot ļoti bieži, un tā mēdz izmaksāt dārgi.

Pavisam atsevišķi jāsaprot angliskais „affidavit of truth“, kas pēdējos gados parādās arī latviskā tulkojumā. Tas parasti nav ne notariāls akts, ne procesuāls dokuments, bet tā sauktās suverēno pilsoņu kustības tipveida raksts, kurā persona pasludina, ka valsts, tiesa vai policija uz viņu neattiecas. Rietumvalstu tiesas šādus dokumentus konsekventi noraida kā juridiski tukšus, un Latvijā tiem nav nekāda seguma: Satversme un likumi attiecas uz ikvienu, kas atrodas valsts jurisdikcijā.

Praktiskās sekas tomēr ir ļoti reālas. Ja cilvēks šādu rakstu iesniedz nodokļu administrācijai, tiesai vai zemesgrāmatai, lietas virzība neapstājas, termiņi turpina tecēt, un pretējā puse iegūst laika priekšrocību. Tas mēdz beigties ar aizmugurisku spriedumu, nokavētu pārsūdzības termiņu vai izpildu lietu pie tiesu izpildītāja. Ja kāds šādu paraugu piedāvā par maksu, tā ir skaidra pazīme, ka runa ir par shēmu, nevis par juridisku palīdzību.

Atsevišķi der nošķirt vēl vienu līdzīgi skanošu lietu: apliecinājumu par dokumenta autentiskumu starptautiskā apritē. Ja Latvijā izsniegts dokuments jāizmanto citā valstī, parasti vajadzīgs apostille vai legalizācija, un to kārto nevis ar pašrocīgu paziņojumu, bet ar noteiktas iestādes starpniecību. Šo procedūru Latvijā veic zvērināti notāri, un tā attiecas tikai uz dokumenta izcelsmi, nevis uz tā satura pareizību.