Kas ir apžēlošana un kā to lūdz Latvijā?

Apžēlošanas tiesības ir noteiktas Satversmē, bet kārtību, kādā lūgumu iesniedz un izskata, paredz Apžēlošanas likums. Būtiskākais nosacījums ir laiks: lūgumu var iesniegt tikai pēc tam, kad spriedums stājies spēkā. Lūgums, kas iesniegts, kamēr lieta vēl tiek izskatīta vai kamēr tek pārsūdzības termiņš, pēc būtības netiek vērtēts, un tā ir visbiežākā formālā kļūda. Kamēr spriedums nav spēkā, pareizais ceļš ir apelācija vai kasācija, nevis vēstule prezidentam.

Apžēlošana nav tiesas lēmuma pārskatīšana. Prezidents nevērtē, vai personu notiesāja pamatoti, un neizlabo pierādījumu kļūdas; viņš lemj par soda izciešanu. Tāpēc lūgums, kas uzbūvēts kā apgalvojums, ka tiesa kļūdījās, ir uzrakstīts nepareizā žanrā. Iedarbīgāks saturs ir konkrēti apstākļi pēc sprieduma: uzvedība soda izciešanas laikā, darbs vai mācības ieslodzījumā, kaitējuma atlīdzināšana cietušajam, ģimenes un veselības apstākļi, iespējamā dzīvesvieta un iztikas avots pēc atbrīvošanas.

Procesuāli lūgums no ieslodzījuma vietas tiek virzīts kopā ar administrācijas sagatavotajiem materiāliem un raksturojumu, un Apžēlošanas dienests apkopo ziņas, tostarp par sodāmību, cietušā viedokli un lietas apstākļiem. Lēmumu pieņem Valsts prezidents personiski, tas nav pārsūdzams, un atteikuma gadījumā atkārtotam lūgumam ir noteikts termiņš, pēc kura to var iesniegt no jauna. Statistiski apžēlošana ir rets notikums, un to nav pamata plānot kā galveno soda samazināšanas ceļu.

Tieši tāpēc svarīgākais praktiskais padoms ir cits: lielākajai daļai notiesāto reālākais ceļš ir nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana. Par to lemj tiesa pēc tam, kad izciesta likumā noteiktā soda daļa, un procesā piedalās gan ieslodzījuma vietas administrācija, gan Valsts probācijas dienests, kas pēc atbrīvošanas veic uzraudzību. Šis ceļš ir paredzams, tam ir kritēriji un termiņi, un tā sagatavošana sākas krietni pirms attiecīgā datuma.

Vēl viens biežs pārpratums ir gaidīt, ka apžēlošana izdzēš pagātni. Tā atbrīvo no soda izciešanas vai to mīkstina, bet neatceļ pašu notiesājošo spriedumu, nedzēš ierakstus par sodāmību automātiski un neatbrīvo no pienākuma atlīdzināt cietušajam nodarīto kaitējumu. Ziņas par sodāmību uzkrāj Sodu reģistrs, un izziņu no tā darba devēji dažās jomās pieprasa likumīgi; sodāmības dzēšanas un noņemšanas kārtība ir noteikta Krimināllikumā un ir atsevišķs jautājums.

Ja runa ir par naudas sodu vai par piespriesto kaitējuma atlīdzību, apžēlošanas lūgums nav pareizais instruments. Šādos gadījumos likums paredz citas iespējas, piemēram, vērsties tiesā ar lūgumu par sprieduma izpildes atlikšanu vai sadalīšanu termiņos, un ar šo jautājumu strādā tiesu izpildītājs un tiesa, kas spriedumu taisīja.