ASV 1963. gada Vienlīdzīgas samaksas likums un Latvija

Darba samaksas atšķirības gadījumā ir trīs ceļi, un tos var izmantot paralēli. Valsts darba inspekcija pārbauda darba tiesību ievērošanu un var piemērot sodu darba devējam. Tiesībsargs vērtē diskriminācijas aizlieguma pārkāpumus un sniedz atzinumu, kas tiesā ir nozīmīgs arguments. Naudas prasījumu, proti, atlīdzību par starpību un morālo kaitējumu, piespriež tikai tiesa.

Termiņš ir tas, ko nokavē visbiežāk. Darba likums prasībām par atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu paredz īsu termiņu, ko skaita no dienas, kad darbinieks uzzinājis par pārkāpumu, un tas ir būtiski īsāks par vispārējo darba tiesību noilgumu. Tāpēc, uzzinot par algu atšķirību, nedrīkst gaidīt gada beigas vai pārrunu ciklu: precīzs termiņš jāpārbauda Darba likuma aktuālajā redakcijā nekavējoties.

Darbinieku prasībās par darba samaksas piedziņu Civilprocesa likums paredz atbrīvojumu no tiesas izdevumiem, tāpēc finansiāls šķērslis vēršanās tiesā parasti nav.

Eiropas Savienība ir pieņēmusi direktīvu par darba samaksas pārredzamību, kuras mērķis ir novērst tieši to problēmu, kas līdz šim padarīja šādas lietas gandrīz nepierādāmas: darbinieks nezina, ko saņem kolēģi. Direktīva paredz tādus elementus kā informācija par atalgojuma diapazonu jau darbā pieņemšanas procesā, aizliegums prasīt kandidāta iepriekšējās algas vēsturi, darbinieka tiesības saņemt informāciju par vidējo atalgojumu līdzvērtīgu darbu veicošo grupās un ziņošanas pienākumi lielākiem darba devējiem.

Dalībvalstīm šīs prasības bija jāpārņem nacionālajos tiesību aktos, un Latvijā tas nozīmē grozījumus darba tiesību regulējumā. Tā kā pārejas posma detaļas un konkrētie sliekšņi, no kuriem sākas ziņošanas pienākums, var atšķirties, spēkā esošais stāvoklis jāpārbauda Darba likuma aktuālajā redakcijā vietnē likumi.lv un Labklājības ministrijas skaidrojumos.

Praktiskā konsekvence darba devējam: neformāls aizliegums darbiniekiem runāt par savu algu kļūst par juridiski problemātisku praksi. Daudzos Latvijas uzņēmumos šāds punkts līgumos vai iekšējos noteikumos joprojām mēdz būt.

Divas pilnīgi dažādas lietas, ko publiskajā diskusijā jauc gandrīz vienmēr. Nevienlīdzīga samaksa ir juridisks pārkāpums konkrētā darba vietā: divi cilvēki veic tādu pašu vai vienādas vērtības darbu un saņem atšķirīgi. Sieviešu un vīriešu darba samaksas plaisa ir statistisks rādītājs visas tautsaimniecības līmenī, kas salīdzina vidējo stundas atalgojumu neatkarīgi no profesijas un nozares.

Plaisa var pastāvēt arī tad, ja neviens darba devējs likumu nepārkāpj, jo to lielā mērā veido nozaru un amatu sadalījums, slodze un pārtraukumi karjerā. Un otrādi: uzņēmumā ar nelielu plaisu var būt konkrēts nevienlīdzīgas samaksas gadījums.

Latvijas plaisas aktuālo rādītāju publicē oficiālās statistikas portālā, un šis skaitlis ir statistika, nevis pierādījums kādas konkrētas lietas tiesā.

ASV likums Latvijā nav piemērojams, un atsaukties uz to darba strīdā nav jēgas, izņemot kā uz vēsturisku piemēru. Konkrētas lietas iznākumu Latvijā izšķir amatu satura salīdzinājums, kas prasa faktisku pienākumu analīzi, nevis amata nosaukumu salīdzināšanu. Ja apsverat prasību, jārunā ar darba tiesību juristu vai zvērinātu advokātu, un to vajag darīt ātri īsā termiņa dēļ.