Čārlzs Darvins ir labi pazīstams ar piecus gadus ilgušo ceļojumu uz Beagle klāja, ko viņš kā jauns vīrietis devās uz Galapagu salām, un viņa vēlāko ieguldījumu evolūcijas zinātnē. Viņš paskaidroja savu revolucionāro teoriju, tostarp procesu, ko viņš sauca par dabisko atlasi, savā 1859. gada grāmatā Par sugu izcelsmi. Taču mazāk zināms ir tas, ka Darvins pēc atgriešanās Anglijā no Bīgla ceļojuma dzīvoja ļoti noslēgtu dzīvi. Daži zinātnieki ir norādījuši, ka viņu pārņēma smaga panikas slimība, kas izpaudās kā dažādi mulsinoši simptomi, tostarp sirdsklauves, elpas trūkums, tuvojošā nolemtības sajūta, histēriska raudāšana un smaga slikta dūša un vemšana. Nežēlīgā likteņa pavērsienā klusais, izolētais dzīvesveids, kas bija nepieciešams viņa medicīnisko problēmu dēļ, neapšaubāmi deva viņam laiku, lai formulētu savu revolucionāro evolūcijas teoriju. Pats Darvins aprakstīja šo situāciju, 1876. gadā rakstot, ka “slikta veselība, lai gan tā ir iznīcinājusi vairākus manas dzīves gadus, ir izglābusi mani no sabiedrības traucēkļiem un izklaidēm.”
Čārlza Darvina mulsinošais stāvoklis:
Gadu gaitā pētnieki ir spekulējuši par Darvina nožēlojamo stāvokli. 1997. gadā Aiovas Universitātes ārsti — viens bija psihiatrs, otrs radiologs — aplūkoja viņa vēstules, grāmatas un dienasgrāmatas un secināja, ka tas kopā veido panikas traucējumus.
Darvins bija satraucošs, 2016. gada grāmatā rakstīja autore Klaudija Kalba. “Viņš satraucās par saviem bērniem, par savu darbu, par saviem termiņiem, par savu reputāciju un gandrīz vienmēr par to, kas viņu traucēja.”
Darvina māte bieži cieta no galvassāpēm un zarnu trakta traucējumiem, un viņa nomira no vēdera infekcijas, kad viņas dēlam bija astoņi gadi. Pētījumi liecina, ka vecāku zaudēšana agrīnā dzīves posmā var palielināt depresijas un trauksmes risku vēlākā dzīvē.