Kā Latvijā izmanto mediāciju darba strīdos?
Īsā atbilde
Mediācija ir brīvprātīgs strīda risināšanas veids, kurā neitrāls mediators palīdz darbiniekam un darba devējam vienoties pašiem, nevis pieņem lēmumu viņu vietā. Latvijā to regulē Mediācijas likums, un sarunas ir konfidenciālas, tāpēc tajās pateikto vēlākā tiesas procesā izmantot nedrīkst.
Process parasti sākas ar vienas puses ierosinājumu; otrai pusei ir tiesības atteikties, jo piedalīšanās ir brīvprātīga. Ja abas puses piekrīt, tiek izvēlēts mediators, panākta vienošanās par izmaksu sadalījumu un noorganizēta tikšanās, kurā katra puse izklāsta savu redzējumu. Mediators uztur sarunas kārtību, palīdz nodalīt faktus no emocijām un meklē risinājumu, kas der abām pusēm; viņš nevērtē, kam taisnība, un savu variantu neuzspiež.
Darba strīdos mediācija ir noderīga tāpēc, ka konflikti bieži skar attiecības, nevis tikai naudu: uzteikuma apstākļus, slodzi, atvaļinājuma grafiku, atsauksmi turpmākam darba devējam, aizvainojumu par attieksmi. Tiesas process šādos gadījumos ir ilgs un publisks, un attiecības tas parasti sabojā galīgi. Vienošanās turpretī ļauj panākt risinājumus, kādus tiesa piespriest nevar, piemēram, mainīt uzteikuma pamatu uz pušu vienošanos, sadalīt izmaksu vairākos maksājumos vai vienoties par neitrālas ieteikuma vēstules saturu.
Latvijā pastāv arī citi mehānismi, ko ar mediāciju mēdz jaukt. Darba strīdu komisija ir uzņēmuma iekšēja institūcija, kurā vienlīdzīgā skaitā pārstāvēti darbinieki un darba devējs, un tā pieņem lēmumu. Valsts darba inspekcija veic uzraudzību un var konstatēt normatīvo aktu pārkāpumu, taču tā nav starpnieks sarunās un par darba samaksas apmēru nelemj. Kolektīvajos strīdos izmanto samierināšanas komisiju. Šķīrējtiesa savukārt ir pavisam cits process, kurā strīdu izšķir saistošs nolēmums.
Rezultātu nostiprina rakstveida vienošanās. Tā ir civiltiesisks līgums, ko puses izpilda labprātīgi; ja mediācija notiek tiesvedības laikā, panākto var apstiprināt ar izlīgumu tiesā, un tad izpildes garantijas ir spēcīgākas, jo apstiprinātam izlīgumam ir sprieduma spēks. Tieši tāpēc vienošanās teksts jāformulē precīzi: konkrētas summas, samaksas termiņi, konta numurs, kurš dokuments kad tiek izsniegts un ko puses viena otrai vairs neprasa.
Izmaksas un laiks ir galvenais praktiskais arguments. Mediatora atlīdzība nav noteikta valsts cenrādī, to nosaka pats mediators vai mediatoru biedrība, tāpēc cena jāpārrunā pirms sarunu sākuma un jāvienojas, vai to sedz puses uz pusēm vai kāds viens. Salīdzinājumam: tiesas process civillietā ilgst mēnešus vai gadus un ietver valsts nodevu, advokāta atlīdzību un zaudēto darba laiku sēdēs, tāpēc pat vairākas mediācijas sesijas parasti izmaksā mazāk nekā viena tiesas instance.
Kā izvēlēties mediatoru
Latvijā darbojas sertificēti mediatori, kuru sarakstu uztur Sertificētu mediatoru padome; mediāciju tiesa var ieteikt arī lietas izskatīšanas gaitā. Sertifikāts nav obligāts priekšnosacījums jebkurai sarunai, taču tas apliecina apmācību un ētikas prasību ievērošanu, un tikai sertificētu mediatoru mediācija iekļaujas Mediācijas likuma regulējumā.
Izvēloties mediatoru, ir vērts noskaidrot pieredzi tieši darba attiecību lietās, atlīdzības aprēķina kārtību, sesijas ilgumu un to, vai viņš strādā ar abām pusēm kopā vai arī atsevišķās sarunās. Konfidencialitātes nosacījumus ieteicams fiksēt rakstveidā pirms sarunu sākuma.
Kā sagatavoties sarunai
Pirms tikšanās jāsagatavo divi saraksti: fakti ar dokumentāriem pierādījumiem, piemēram, darba līgums, rīkojumi, sarakste, algas aprēķini, un vēlamie rezultāti sakārtoti pēc svarīguma. Jāzina arī sava zemākā pieņemamā robeža un tas, kas notiks, ja vienoties neizdosies, jo tieši šis salīdzinājums ļauj saprast, vai piedāvājums ir izdevīgs.
Biežākā kļūda ir ierasties ar vienu vienīgu prasību un bez aprēķina. Ja runa ir par naudu, aprēķins jāsagatavo iepriekš un tam jābūt pārbaudāmam; ja runa ir par darba attiecību izbeigšanu, iepriekš jāizdomā, kāds ieraksts dokumentos ir pieņemams.
Kad mediācija nav piemērota
Sarunas nedos rezultātu, ja viena puse tajās piedalās tikai formāli vai ja starp pusēm ir izteikta spēku nevienlīdzība, piemēram, vardarbības vai smagas aizskaršanas gadījumā. Tāpat mediācija neaizstāj uzraudzības iestādes iejaukšanos, ja notiek nopietns darba drošības vai nodokļu normu pārkāpums.
Jāatceras arī par termiņiem: mediācija pati par sevi neaptur visu likumā noteikto prasības celšanas termiņu ritējumu, un darba strīdos šie termiņi ir īpaši īsi. Ja pastāv risks tos nokavēt, jākonsultējas ar juristu par prasības iesniegšanu paralēli sarunām.