TJG Online
Advokāti un likums

Kā Latvijā tiesiski aizsargā bērnu no vardarbības?

Atjaunināts Publicēts 3 min lasīšana

Īsā atbilde

Latvijā bērna aizsardzību pret vardarbību pamatā regulē Bērnu tiesību aizsardzības likums, kas aizliedz jebkādu vardarbību pret bērnu un uzliek ikvienam pienākumu ziņot, ja šāda rīcība kļuvusi zināma. Atbildību par smagākiem gadījumiem paredz Krimināllikums, bet praktisko rīcību koordinē pašvaldības bāriņtiesa, sociālais dienests un policija.

Likums vardarbību saprot plaši. Tā ir ne tikai fiziska ietekmēšana, bet arī emocionāla pazemošana, seksuāla izmantošana un nevērība, proti, situācija, kad bērnam sistemātiski netiek nodrošināta ēdināšana, higiēna, veselības aprūpe vai vecumam atbilstoša uzraudzība. Fiziski sodi audzināšanā ir aizliegti, un šis aizliegums attiecas arī uz vecākiem. Par bērnu uzskata personu līdz astoņpadsmit gadu vecumam, un visos lēmumos par bērnu prioritāras ir viņa intereses.

Būtiskākā likuma daļa ir ziņošanas pienākums. Par vardarbību vai aizdomām par to ir jāinformē policija vai bāriņtiesa, un šis pienākums attiecas uz ikvienu, bet īpaši stingri uz tiem, kas strādā ar bērniem: pedagogiem, ārstiem, sociālajiem darbiniekiem, treneriem. Persona, kura ziņojusi labticīgi, nav atbildīga par to, ja ziņas neapstiprinās. Neziņošana savukārt pati par sevi var būt pamats atbildībai.

Tālāko rīcību nosaka apdraudējuma pakāpe. Bāriņtiesa var lemt par bērna aprūpes tiesību pārtraukšanu vecākam un par ārpusģimenes aprūpi, sociālais dienests iesaista ģimeni atbalsta programmās, bet policija izvērtē kriminālprocesa uzsākšanu. Gadījumos, kad vardarbība notiek ģimenē, izmanto arī nošķiršanu no varmākas un pagaidu aizsardzību pret vardarbību, ko piemēro tiesa. Bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām, valsts nodrošina rehabilitāciju, un šo kārtību nosaka atsevišķi Ministru kabineta noteikumi.

Ja rodas aizdomas, rīcības secība pieaugušajam ir šāda. Vispirms pārliecinieties, vai bērnam draud tūlītējas briesmas: ja jā, zvaniet policijai. Ja tūlītēju briesmu nav, pierakstiet konkrētus faktus ar datumiem, redzēto un dzirdēto, nevis savus secinājumus. Tad ziņojiet bāriņtiesai vai policijai rakstiski, saglabājot iesnieguma kopiju. Ar pašu bērnu runājiet mierīgi un bez nopratināšanas: uzdodiet atvērtus jautājumus, nesoliet noslēpumu glabāšanu un nekritizējiet vecākus. Neveiciet paši izmeklēšanu un nekonfrontējiet iespējamo varmāku, jo tas var apdraudēt bērnu un sabojāt pierādījumus.

Ar šo likumu bieži jauc Bāriņtiesu likumu un Civillikuma normas par aizgādību. Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka principus un iestāžu pienākumus, Bāriņtiesu likums regulē konkrētās iestādes darbu, bet strīdus par saskarsmes tiesībām vai aizgādību izšķir tiesa civilprocesa kārtībā. Visos gadījumos, kad situācija ir akūta un bērnam draud tūlītējas briesmas, pirmais solis ir zvans policijai, nevis vēstule iestādei.

Kur vērsties

Akūtā situācijā jāzvana uz vienoto ārkārtas palīdzības numuru 112. Bērniem un pusaudžiem, kā arī pieaugušajiem, kuri uztraucas par bērnu, darbojas uzticības tālrunis 116111, kur var saņemt psihologa konsultāciju un padomu par tālāko rīcību. Metodisko atbalstu iestādēm un sūdzību izskatīšanu par bērnu tiesību pārkāpumiem nodrošina Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija.

Ja ir nepieciešama juridiska palīdzība, to atsevišķām iedzīvotāju grupām nodrošina valsts. Šis apraksts ir vispārīgs, un konkrētā lietā rīcību ir vērts pārrunāt ar bāriņtiesas darbinieku vai juristu.

Pazīmes, kam pievērst uzmanību

Fiziskas vardarbības pazīmes var būt atkārtoti zilumi netipiskās vietās, apdegumi, bailes no pieskāriena un nevēlēšanās pārģērbties. Emocionālas vardarbības un nevērības pazīmes ir pēkšņa mācību sekmju krišanās, izteikts nomāktums vai agresija, bads, netīrs apģērbs, nevēlēšanās doties mājās.

Neviena pazīme atsevišķi neko nepierāda, un bērniem tās var būt arī citu iemeslu dēļ. Tieši tāpēc ziņošanas slieksnis ir aizdomas, nevis pārliecība: izvērtēšana ir iestāžu, nevis kaimiņa vai skolotāja uzdevums.

Ko darīt, ja pats esi bērns vai pusaudzis

Ja mājās notiek kaut kas, kas biedē vai sāp, par to drīkst pastāstīt. Vienkāršākais veids ir zvanīt uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111, kur atbild speciālisti un kur var runāt arī anonīmi. Draudu situācijā jāzvana 112.

Pastāstīt var arī pieaugušajam, kuram uzticies: skolotājam, skolas psihologam, sociālajam pedagogam, treneram vai radiniekam. Tas nav sūdzēšanās un nav tavas ģimenes nodošana: pieaugušajiem ir pienākums palīdzēt, un vairumā gadījumu palīdzība nozīmē atbalstu ģimenei, nevis bērna aizvešanu.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Advokāti un likums Sadaļas jautājumi ar burtu L Ziņot par neprecizitāti