Kā Latvijā uzrauga publiskās naudas tērēšanu?

ASV 2008. gada finanšu krīzes laikā tika izveidota īpaša Kongresa uzraudzības grupa, kas sekoja banku glābšanas programmas naudas izlietojumam. Tas bija pagaidu risinājums konkrētai programmai. Latvijā uzraudzība ir uzbūvēta kā pastāvīga sistēma ar vairākiem savstarpēji neatkarīgiem posmiem, un tieši šī pastāvība ir svarīgākā atšķirība, ko der saprast, lasot par amerikāņu pieredzi.

Sistēmas pamatā ir Valsts kontrole, neatkarīga koleģiāla iestāde, kas darbojas uz Valsts kontroles likuma pamata un atskaitās Saeimai. Tā veic finanšu revīzijas, kurās pārbauda pārskatu patiesumu, likumības revīzijas, kurās vērtē, vai līdzekļi izlietoti atbilstoši tiesību aktiem, un lietderības revīzijas, kurās vērtē, vai par konkrēto naudu iegūts saprātīgs rezultāts. Revīziju ziņojumi ir publiski, un tie ir viens no informatīvi bagātākajiem avotiem par valsts pārvaldes darbu.

Otrs posms ir parlamentārā kontrole. Saeimā darbojas komisijas, kuras izskata budžeta izpildi un revīzijas ziņojumus, deputāti var uzdot jautājumus un iesniegt pieprasījumus ministriem, un īpaši nopietnos gadījumos Saeima var izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Papildus tam fiskālo noteikumu ievērošanu neatkarīgi vērtē Fiskālās disciplīnas padome, bet gadskārtējo saimnieciskā gada pārskatu apstiprina Saeima pēc Valsts kontroles atzinuma saņemšanas.

Trešais posms attiecas uz iepirkumiem, jo tieši iepirkumos tiek izlietota liela daļa publiskās naudas. Publisko iepirkumu izsludinājumi, nolikumi un rezultāti ir publiski pieejami elektronisko iepirkumu sistēmā, un pretendents, kurš uzskata, ka procedūra ir netaisna, var iesniegt sūdzību Iepirkumu uzraudzības birojā noteiktā termiņā. Tas ir daudz efektīvāk nekā sūdzēties presei, jo birojs var apturēt līguma slēgšanu. Praktiski lielākā daļa datu par publisko naudu jau ir atklāta, tikai cilvēki par to nezina. Valsts kase publicē budžeta izpildes pārskatus, iestādes publicē gada publiskos pārskatus, pašvaldības publicē budžetu un saistošos noteikumus, bet iepirkumu līgumi kopā ar summām ir pieejami iepirkumu sistēmā. Tas nozīmē, ka pirmais solis pirms sūdzības parasti ir nevis pieprasījums, bet gan jau publicēto datu izlasīšana, un bieži atbilde tur arī atrodas.

Eiropas Savienības fondu naudai ir sava kontroles ķēde. Projektus administrē atbildīgās un sadarbības iestādes, pārbaudes notiek gan projekta gaitā, gan pēc tā, un neatbilstoši izlietoti līdzekļi ir jāatmaksā. Virs tā darbojas Eiropas Komisijas un Eiropas Revīzijas palātas kontrole. Projekta īstenotājam tas nozīmē vienu praktisku secinājumu: dokumentu uzglabāšanas pienākums turpinās vēl gadus pēc projekta beigām, un tieši dokumentu trūkums, nevis ļauns nodoms, ir biežākais atmaksas iemesls.

Ceturtais posms ir korupcijas novēršana. Ar amatpersonu interešu konflikta, nelikumīgas partiju finansēšanas un kukuļošanas jautājumiem nodarbojas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, bet amatpersonu deklarācijas ir publiski pieejamas Valsts ieņēmumu dienesta uzturētajā sistēmā. Iedzīvotājam tas ir ērts rīks: deklarācijās redzami amatpersonas ienākumi, īpašumi un darījumi, un tieši no tām sākas daudzas žurnālistu pētnieciskās publikācijas.