Satīra un ironija bieži ir cieši saistītas, taču starp tām ir būtiskas atšķirības. Kritikas veids, satīra savu mērķu sasniegšanai izmanto humoru. Viens no satīras paņēmieniem ir ironija. Ironija koncentrējas uz neatbilstībām starp teikto vai redzēto un to, kas patiesībā ir domāts. Vienkārši satīra un ironija lielā mērā atšķiras, jo viena, satīra, bieži izmanto otru, ironiju.
Gan satīru, gan ironiju var atrast literatūrā, televīzijā, filmās, teātrī un pat mākslas darbos. Tomēr satīra ir žanrs, bet ironija ir tehnika. Termins “žanrs” attiecas uz rakstiskas vai iepriekš sagatavotas mākslas kategorijām. Drāma, komēdija un šausmas ir dažādi žanri.
Lai gan satīra un ironija ir neapšaubāmi saistītas, tās nav ekskluzīvas viena otrai. Ironija parādās ne tikai satīrā, bet arī dramatiskajā un komiskajā mākslā. Tāpat satīra sava mērķa sasniegšanai izmanto arī daudzus citus retoriskus un komiskus paņēmienus, piemēram, izsmieklu.
Satīra ir komēdijas kritikas veids. Lai gan tas dažreiz izmanto šķietami skarbus paņēmienus, tā mērķis nav nežēlība, bet gan norādīt uz trūkumiem valdībā, sabiedrībā, indivīdos vai cilvēka stāvoklī. Satīra ir mēģinājums pievērst uzmanību šīm kļūdām, lai veicinātu izmaiņas vai piespiestu apzināties. Dažas no slavenākajām mūsdienu satīrām parādās televīzijas šovos.
Tāpat kā komēdijā tiek izmantoti joki, lai liktu cilvēkiem smieties, vai asa sižeta filmā izmanto sprādzienus, lai saviļņotu skatītājus, satīra izmanto ironiju, lai izteiktu humoristisku kritiku. Ironijai ir vairāki veidi, taču tie visi savu humoru balsta selektīvā, bieži vien apzinātā neziņā. Vārdu izmantošana pretēji tam, kā tie ir domāti, iespējams, ir vienkāršākā ironijas forma. Piemēram, teikšana: “Šī ir tik lieliska diena sauļošanai” viesuļvētras vidū būtu ironiski.
Tomēr literatūrā un teātrī parasti tiek izmantota dramatiskā ironija. Dramatiska ironija rodas, kad varonis saka vai dara kaut ko tādu, kas ir pretrunā situācijas realitātei. Varonis parasti nezina šo faktu, bet auditorija to apzinās. Šo paņēmienu bieži var redzēt filmās un lugās vai literatūrā.
Sokrātisko ironiju savās mācībās izmantoja grieķu filozofs Sokrats. Šajā ironijas formā skolotājs izliekas, ka nezina tēmu, par kuru skolēns uzskata, ka viņš zina. Skolotājs rūpīgi iztaujā studentu, visu laiku izliekoties, ka students ir eksperts, lai atklātu trūkumus vai neatbilstības skolēna loģikā.