Lai gan visiem vārdiem ir burtiska nozīme vai apzīmējums, lielākajai daļai vārdu ir arī konotācija. Konotācija ir emocija vai asociācija, kas vārdam ir ārpus tā burtiskās nozīmes. Dzejnieki izmanto konotāciju dzejā, lai palīdzētu radīt noskaņu un toni, kā arī kontrolētu, kā lasītājs domās par personu, vietu, lietu vai jēdzienu. Dažiem vārdiem ir negatīva konotācija, savukārt citiem vārdiem ir pozitīva konotācija. Dažos gadījumos diviem vārdiem var būt vienāda burtiskā nozīme, bet pārsteidzoši atšķirīga konotācija. Gan “mājas”, gan “māja” attiecas uz vietām, kur dzīvo cilvēki, taču vārds “mājas” var likt lasītājam domāt par siltuma un ģimenes vietu, savukārt daudzi vārdu “māja” uzskata par aukstāku un bezpersoniskāku.
Atšķirībā no romānistiem vai esejistiem, kuriem ir vairāk iespēju pateikt to, ko viņi vēlas teikt, dzejniekam ir ierobežots vārdu daudzums, kurā viņš var saprast savu domu. Izmantojot dzejā konotāciju, dzejnieks var radīt noteiktu noskaņu, toni vai sajūtu, vienkārši izmantojot pareizo vārdu vai īsu frāzi. Lielākā daļa dzejnieku vārdu izvēli uzskata par ārkārtīgi svarīgu, jo, lai gan diviem vārdiem var būt vienāda burtiskā nozīme, to konotācijas var būt ļoti atšķirīgas. Piemēram, vārdiem “spēcīgs” un “spēcīgs” ir līdzīga burtiskā nozīme. Bet, lai gan vārds “spēcīgs” var likt domāt par cilvēku, kuram ir stingrība un rakstura spēks, vārds “spēcīgs” var likt lasītājam domāt par cilvēku, kuram ir bagātība un sociāla ietekme.
Dažreiz dzejas konotācija ir pozitīva. Dzejnieks izvēlas konkrētus vārdus, jo tie vairumam cilvēku rada priecīgas asociācijas, un rakstnieks vēlas lasītājā radīt pozitīvu sajūtu. Dzejolis mākslas darba radīšanu var raksturot kā “dzimšanu”, lai lasītājs domātu par kaut ko grūtu un sāpīgu, bet galu galā priecīgu. Lai aprakstītu jaunu partnerību, dzejnieks tās varētu raksturot kā kāzas, lai norādītu, ka tās ir “priecīgas savienības”. Ja dzejnieks vēlas, lai lasītājs kaut ko redzētu tik laimīgu vai uzmundrinošu, viņš to varētu salīdzināt ar amerikāņu kalniņiem vai aprakstīt to kā slēpošanu no kalna milzīgā ātrumā.
Dzejā sastopamā konotācija var būt arī negatīva. Faktiski daudzi dzejnieki dzejā izmanto vārdu ar negatīvu pieskaņu, lai noteiktu noteiktu noskaņu vai toni vai liktu lasītājam domāt par kaut ko negatīvu. Raksturojot varoni kā ambiciozu, tas noteikti var likt lasītājam domāt par kādu, kurš vēlas noteiktas lietas un, iespējams, strādās, lai tās iegūtu. Tomēr vārda “mantkārīgs” lietošana liek lasītājam uztvert varoni kā tādu, kurš ir savtīgs, alkatīgs un, iespējams, vēlas izmantot negodīgus līdzekļus, lai iegūtu to, ko viņš vēlas.