TJG Online
Anatomija un fizioloģija

Kāda ir limfocītu loma?

Īsā atbilde

Limfocīti ir balto asins šūnu veids, kas nodrošina imūnsistēmas specifisko daļu: tie atpazīst konkrētu svešu vielu jeb antigēnu, iznīcina to un atceras. Galvenie veidi ir B limfocīti, kas ražo antivielas, T limfocīti, kas vada imūnatbildi un nogalina inficētas šūnas, un dabīgās galētājšūnas, kas rīkojas bez iepriekšējas iepazīšanās.

Visi limfocīti rodas kaulu smadzenēs. B limfocīti tur arī nobriest, bet T limfocīti nepabeigtā veidā aizceļo uz aizkrūts dziedzeri (thymus), kas atrodas aiz krūšu kaula, un nobriest tikai tur. Aizkrūts dziedzerī notiek stingra atlase: tiek iznīcinātas tās šūnas, kas neatpazīst organisma paša marķierus, un tāpat tās, kas pret paša audiem reaģē pārāk spēcīgi. Nobrieduši limfocīti pēc tam nepārtraukti riņķo starp asinīm, limfmezgliem (nodi lymphoidei), liesu, mandelēm un zarnu sieniņas limfoīdajiem veidojumiem.

Specifiskās atpazīšanas noslēpums ir tas, ka katram limfocītam ir tikai viens receptora paveids, kas atpazīst vienu noteiktu antigēnu. Šo daudzveidību organisms saražo iepriekš, vēl nesatiekot nevienu slimības ierosinātāju: receptora gēni katrā šūnā tiek nejauši pārkārtoti no sagataves gabaliņiem. Kad organismā ienāk mikrobs, tas atrod to retumu, kas tieši tam der, un šī šūna sāk strauji dalīties. Tāpēc imūnatbildes sākums vienmēr aizņem dažas dienas: sākumā piemērotās šūnas ir pavisam maz.

B limfocīti darbojas caur antivielām. Saņēmuši antigēnu un apstiprinājumu no palīgšūnām, tie pārvēršas par plazmas šūnām, kas antivielas ražo lielos daudzumos. Antivielas pašas mikrobus neizšķīdina: tās tos salipina un padara nekustīgus, nosedz to piestiprināšanās vietas, iezīmē tos rīšanai un ieslēdz komplementa sistēmu. Dažādām antivielu klasēm ir dažādi uzdevumi: viena šķērso placentu un nodod mātes aizsardzību auglim, cita izdalās mātes pienā un gļotādās, vēl cita iesaistīta alerģijas reakcijās.

T limfocīti darbojas ar tiešu kontaktu un signālvielām. Palīgu T šūnas, ko apzīmē ar CD4, imūnatbildi organizē: tās ar citokīniem pamodina B limfocītus, makrofāgus un citotoksiskās šūnas. Citotoksiskās T šūnas, ko apzīmē ar CD8, atrod pašu organisma šūnas, kurās mājo vīruss vai kuras kļuvušas par audzēja šūnām, un liek tām pašiznīcināties. Regulatorās T šūnas dara pretējo: tās imūnatbildi bremzē un pasargā no uzbrukuma paša audiem.

Dabīgās galētājšūnas pēc izskata ir limfocīti, bet pēc darbības pieder iedzimtajai imunitātei. Tām nav jāgaida antigēna parādīšana: tās pārbauda, vai šūnas virsma izskatās normāla, un iznīcina tieši tās šūnas, kuras savus parastos atpazīšanas marķierus ir zaudējušas. Tas ir gudrs pretlīdzeklis vīrusiem un audzējiem, kas šos marķierus slēpj, lai izvairītos no T šūnām.

Pēc infekcijas lielākā daļa iesaistīto limfocītu iet bojā, bet neliela daļa paliek kā atmiņas šūnas. Tās ir garlaicīgi mierīgas, bet daudzkārt skaitliskāk pārstāvētas nekā sākotnējais retums un reaģē daudz ātrāk. Tieši šī īpašība ir vakcinācijas pamats: vakcīna rada atmiņu, neliekot cilvēkam pārslimot pašu slimību.

Kad limfocīti kļūst par klīnisku jautājumu

Limfocītu skaits asinīs mainās daudzos apstākļos. Tas mēdz pieaugt vīrusu infekciju laikā un dažās hroniskās slimībās, bet samazināties smagu infekciju, ilgstošas glikokortikoīdu lietošanas, staru terapijas un dažu imūnsistēmas slimību gadījumā. Šis skaitlis pats par sevi neko nediagnosticē; to vērtē kopā ar pārējo asins ainu un klīnisko ainu.

Ja limfocīti dalās nekontrolēti, rodas limfoleikozes un limfomas; ja atlase pret paša audiem ir izgājusi cauri kļūdaini, veidojas autoimūnas slimības; ja limfocītu vai to receptoru ir par maz, cilvēks slimo ar neparastām un atkārtotām infekcijām. Ar šīm situācijām strādā hematologs, imunologs vai infektologs, bet pirmais solis parasti ir ģimenes ārsts un pilna asins aina.

Pie ārsta jādodas, ja limfmezgls ir palielināts ilgāk par dažām nedēļām, ja tas ir ciets, nesāpīgs un nekustīgs, ja palielināti ir mezgli vairākās ķermeņa vietās vienlaikus vai ja tos pavada nemotivēts svara zudums, nakts svīšana un ilgstoša paaugstināta temperatūra. Īslaicīgi palielināts un sāpīgs mezgls tuvu iekaisuma vietai parasti nozīmē pretējo: ka imūnsistēma strādā.

Ar ko limfocītus sajauc

Pirmkārt, limfocīts nav sinonīms leikocītam. Leikocīti jeb baltās asins šūnas ir visa grupa, un limfocīti ir tikai viens no to veidiem; blakus tiem ir neitrofilie, eozinofilie un bazofilie leikocīti un monocīti. Atšķirība darbā ir principiāla: neitrofilie leikocīti ierodas pirmie un rīkojas neselektīvi, limfocīti ierodas vēlāk, bet rīkojas mērķtiecīgi un atstāj atmiņu.

Otrkārt, limfocītu nedrīkst jaukt ar limfmezglu. Limfocīts ir šūna, limfmezgls ir orgāns, kurā šīs šūnas uzturas un satiekas ar antigēnu. Palielināts limfmezgls nozīmē, ka tajā notiek šūnu vairošanās, nevis ka šūnas ir sabojājušās.

Treškārt, burti nosaukumos nav nejauši. T nāk no aizkrūts dziedzera latīniskā nosaukuma thymus, kur šīs šūnas nobriest. B vēsturiski nāk no putnu orgāna, ko sauc par Fabrīcija bursu un kurā B šūnas tika atklātas; cilvēkam šo lomu pilda kaulu smadzenes, kas ērti sakrīt ar to pašu burtu.

Kāpēc analīze rāda tikai nelielu daļu patiesības

Asinis limfocītiem ir ceļš, nevis dzīvesvieta. Lielākā daļa limfocītu jebkurā brīdī atrodas nevis asinsritē, bet limfmezglos, liesā, zarnu gļotādā un citos audos, un asinīs tie ir tikai pārvietošanās laikā. Tāpēc asins analīze rāda šauru šķērsgriezumu, un normāls limfocītu skaits neizslēdz nopietnas pārmaiņas audos.

No tā izriet arī atbilde uz bieži uzdotu jautājumu, vai imunitāti var vienkārši izmērīt ar vienu analīzi. Nevar: imunitāte ir daudzu šūnu tipu, antivielu un audu sadarbība, un neviens atsevišķs rādītājs to neatspoguļo. Tieši tāpēc ārsts vispirms jautā par slimošanas vēsturi un tikai pēc tam izvēlas, ko mērīt.

Avoti