Kāda ir reimatoīdā artrīta patofizioloģija?

Slimības pamatā ir imūnās tolerances zudums. Cilvēkiem ar noteiktu ģenētisku predispozīciju, ko visbiežāk saista ar konkrētiem audu saderības sistēmas variantiem, ārējs faktors, piemēram, smēķēšana vai mutes dobuma un plaušu mikrobioma izmaiņas, var izraisīt olbaltumvielu pārveidi, ko sauc par citrulināciju. Imūnsistēma šīs pārveidotās olbaltumvielas sāk atpazīt kā svešas, un veidojas antivielas pret citrulinētiem peptīdiem, kuras bieži nosakāmas asinīs jau gadus pirms pirmajām sūdzībām.

Locītavā notiek šādi procesi. Sinoviālā membrāna, kas parasti ir plāna un ražo locītavas šķidrumu, tiek infiltrēta ar T limfocītiem, B limfocītiem, makrofāgiem un plazmas šūnām. Šīs šūnas izdala iekaisuma mediatorus, no kuriem vissvarīgākie ir audzēja nekrozes faktors alfa, interleikīns 1 un interleikīns 6. Tie uztur iekaisumu, veicina jaunu asinsvadu veidošanos un piesaista arvien vairāk imūno šūnu, tā ka process kļūst pašuzturošs.

Sabiezējusī, iekaisusī sinoviālā membrāna veido audu masu, ko sauc par pannu. Panna ieaug skrimslī un kaulā un izdala fermentus, galvenokārt matrices metaloproteināzes, kuras noārda skrimšļa pamatvielu. Vienlaikus iekaisuma mediatori pastiprina osteoklastu darbību, tāpēc rodas kaula erozijas un locītavu tuvumā attīstās osteoporoze. Rezultāts ir locītavas spraugas sašaurināšanās, deformācijas un funkcijas zudums.

Iekaisums nepaliek tikai locītavās. Cirkulējošie iekaisuma mediatori izskaidro vispārējos simptomus, piemēram, nogurumu, subfebrilu temperatūru un anēmiju, kā arī palielinātu sirds un asinsvadu slimību risku. Iespējamas arī ārpuslocītavu izpausmes: reimatoīdie mezgliņi, plaušu intersticiāla slimība, acu sausums un asinsvadu iekaisums. Tieši šī sistēmiskā daba padara slimību par vairāk nekā tikai locītavu problēmu un izskaidro, kāpēc ārstēšanā vērtē ne tikai sāpes, bet arī asinsanalīzes un citu orgānu stāvokli.

Šis mehānisms izskaidro arī to, kāpēc slimības gaita ir viļņveidīga. Iekaisuma aktivitāte mainās, un periodus ar izteiktām sūdzībām nomaina klusāki posmi, taču klusais posms nenozīmē, ka process apstājies: bojājums var turpināties arī tad, ja sāpes ir mazākas. Tieši tāpēc terapiju nepārtrauc pēc pašsajūtas, bet gan pēc ārsta novērtējuma, kurā ietilpst locītavu skaits ar iekaisumu, iekaisuma rādītāji un paša pacienta vērtējums.