Viss labi, kas beidzas labi, ir komēdija, ko Viljams Šekspīrs sarakstīja 1600. gadu sākumā. To, tāpat kā daudzas Šekspīra lugas, iedvesmoja tautas pasaka, kas bija ierakstīta senākos literārajos darbos. Viss labi, kas beidzas labi, ir aprakstīts kā viena no “problēmu lugām”, ko viņš rakstīja šajā periodā. Tas ir tāpēc, ka Šekspīra pieeja stāstam bija netradicionāla tā laika komēdijām. Kopš tā laika daudzas aktieru un literatūras kritiķu paaudzes ir piedāvājušas savas interpretācijas par to, ko Šekspīrs bija iecerējis.
Lai gan precīzs tā datums nav zināms, Šekspīra zinātnieki uzskata, ka “Viss labi, kas beidzas labi” tika uzrakstīts laikā no 1601. līdz 1605. gadam. Līdz tam laikam viņš jau desmit gadus bija darbojies Londonas teātrī, rakstot vēsturiskas lugas un komēdijas. Viņa iespējamais stāsta avots bija William Painter’s Palace of Pleasure — mūsdienu grāmata, kas piedāvā Eiropas literāro darbu tulkojumus angļu valodā. Šajā gadījumā tas bija itāļu rakstnieka Džovanni Bokačo stāsts 14. gadsimta klasikā “Dekamerons”. Savukārt Bokačo avots, iespējams, bija viduslaiku Eiropā izplatīta tautas pasaka.
Lugā varonei Helēnai sarežģītos apstākļos izdodas apprecēt dižciltīgo Bertramu. Bertrams drīzāk bēg no valsts, nevis izpilda karaļa pavēli apprecēt Helēnu, kura viņam īpaši nepatīk. Helēna seko un piemānās viņu apaugļot, liekot viņam lugas pēdējos brīžos negribīgi piekrist laulībai. Tā nav tipiska pieeja romantiskai komēdijai ne toreiz, ne tagad. Morāli neviennozīmīgā Šekspīra darbu teritorija, piemēram, “Viss labi, kas beidzas labi”, lika 19. gadsimta literatūras kritiķim FS Boasam izmantot terminu “problēmu spēles”.
Problēmu lugas ietver Measure for Measure un Troilus un Cressida, kā arī All’s Well That Ends Well. Visi tika rakstīti no 1600. līdz 1605. gadam, tajā pašā periodā, kad tika radīts Šekspīra šedevrs Hamlets. Iespējams, ka šīs lugas atspoguļo Barda neapmierinātību ar sava laika vienkāršajiem komēdijas tropiem. Pievienojot saviem varoņiem tumšākas un sarežģītākas darbības un motivāciju, viņš palielināja literārās īpašības, kas saglabā viņa lugas dzīvas skatītājiem gadsimtiem vēlāk. Šī literārā sarežģītība bija klātesoša arī viņa pēc tam radītajās lugās, tostarp Karalis Līrs, Makbets un Vētra.
Tomēr tas aktieriem nepadara vieglāk interpretējamu grāmatu “Viss labi, kas beidzas”. Bertrama tēls ir nesimpātisks gandrīz līdz lugas beigām, un Helēnas metodes viņu uzvarēšanā ir morāli apšaubāmas. Tā kā nav saglabājušies ieraksti par lugas agrīnajām izrādēm, vēlāko aktieru paaudžu ziņā ir jāmeklē simpātiski veidi, kā attēlot varoņus. Viņi to ir panākuši, pievienojot smalku emocionālu naivuma vai mīlas apjukuma līmeni vai vienkārši ar fizisko šarmu. Šekspīra neviennozīmīgais skatījums uz stāstu var attiekties uz tā nosaukumu, kas apliecina, ka komēdijā patiesi svarīgs ir laimīgs iznākums.