Kristietība kā pasaules reliģija pastāv jau aptuveni 2,000 gadu. Gadsimtu gaitā tā ir augusi un mainījusies, bet kristīgās baznīcas ar jebkāda veida ortodoksālajiem uzskatiem apstiprina, ka Jēzus Kristus ir Dieva iemiesojums. Viņi tic, ka Viņš nāca, lai mirtu un nodrošinātu pestīšanu visiem, kas Viņam tic. Tas ir visas kristīgās teoloģijas pamats.
Tomēr pēdējos gadsimtos kristiešu uzskati un baznīcas ir augušas un mainījušās. Baznīcas pirmsākumos cilvēki satikās pārsvarā viens otra mājās. Faktiski tika veicināta kopīgā dzīve. Kad uzskati tika kodificēti un Jaunās Derības grāmatas tika pabeigtas, katoļu baznīca sāka veidoties. Līdz mūsu ēras 1100. gadam kristīgā pasaule bija nozīmīgs politiskais un sociālais spēks visā zināmajā pasaulē. Baznīcas pāvestiem bija liela ietekme pār pasaules valdniekiem, jo viņiem bija iespēja aizliegt veselas tautas — tas ir, neviens nevarēja saņemt svētos sakramentus, kas bija līdzvērtīga ekskomunikācijai. Tieši interdikta un ekskomunikācijas draudi Anglijas karalim Henrijam II piespieda doties svētceļojumā uz Svētā Tomasa A’Beketa kapu pēc viņa slepkavības pavēles.
Reformai bija jānotiek tik lielā organizācijā kā katoļu baznīca, un 1517. gadā tā sākās, kad vācu priesteris Mārtiņš Luters sacerēja un publicēja savas “95 tēzes”. Šī bija apsūdzība pret indulgenču pārdošanu. Cilvēki maksāja naudu, lai pieskartos vai citādi godinātu priekšmetus, cerot nopirkt viņu pestīšanu. Luters riebās pret šo praksi un sludināja pret to. Kad viņš 1521. gadā tika ekskomunikēts, tie, kas sekoja viņa mācībām, bija pazīstami kā luterāņi un vēlāk kā protestanti. 1547. gadā Anglijas karalis Edvards VI bija pirmais protestantu valdnieks Eiropā.
Pastāv ievērojams skaits atšķirību starp galvenajām kristiešu konfesijām, taču tās sadalās aptuveni pēc noteiktu reliģijas zinātnieku nostādnēm. Viens no pirmajiem izcilajiem protestantu zinātniekiem pēc Lutera bija Jānis Kalvins. Viņš ticēja predestinācijas doktrīnai, tas ir, ka cilvēki ir dzimuši, lai pieņemtu Kristu, vai dzimuši, lai tiktu nolādēti, un nekas, ko viņi nevarēja darīt, to nemainīja. Lai gan šī īpašā pārliecība gadu gaitā ir zaudējusi popularitāti, presbiteriešu un baptistu baznīcas ir ievērojamākās kalvinistu konfesijas.
Kad Džons Veslijs 1725. gadā sāka sludināt, viņš bija iesvētīts Anglikāņu baznīcas loceklis un palika tāds līdz savas dzīves beigām. Viņa ticība pestīšanai tikai ticībā, viņa atteikšanās no iepriekšnolemtības un viņa ticība pilnīgai svētdarīšanai aizsāka metodistu konfesiju un tās atvases.
Anglikāņu un bīskapu baznīcas pašas ir tuvākie protestantu ekvivalenti katoļu baznīcai, lai gan arī metodistiem ir dažas līdzības. Viņi atšķiras no katoļiem galvenokārt ar to, ka neatzīst sēdošā pāvesta autoritāti nevienam citam kā tikai priesterim — ne svētākam, ne labākam par citiem. Pastāv arī citas teoloģiskas atšķirības, piemēram, priesteru spēja precēties un mazāks uzsvars uz svēto godināšanu.
1906.–1909. gada Azusa ielas atdzimšana Kalifornijā ievadīja harizmātisko kustību. Šīs baznīcas, piemēram, Assemblies of God, lielu uzsvaru liek uz Svētā Gara dāvanām, īpaši runāšanu mēlēs. Viņi arī koncentrējas uz dievišķo dziedināšanu, pravietojumiem un citām ārējām pazīmēm, kas liecina par Svētā Gara klātbūtni. Teoloģijā viņi ir vairāk veslieši, jo viņi tic pestīšanai tikai ticībā.
Anglijas karaliene Elizabete I savas valdīšanas laikā saskārās ar lielām reliģiskām nesaskaņām. Viņas viedoklis par situāciju bija šāds: “Ir tikai viens Jēzus Kristus. Pārējais ir strīds par sīkumiem. Viņai bija taisnība, ka dažas galvenās atšķirības starp galvenajām kristiešu konfesijām ir saistītas ar praksi, nevis teoloģiju. Vai kristībās cilvēks ir pilnībā iegremdēts, vai arī pietiks ar to, ka tiek “apkaisīts”? Par šo jautājumu rodas strīdi.
Atsevišķas baznīcas tradīcijas nosaka arī dažādus dievkalpojumu stilus. Patiesībā ikviens, kurš vēlas pievienoties kristiešu draudzei, droši vien var atrast tādu pielūgsmes stilu, kas viņam ir tieši piemērots. Ziņojums bieži vien ir vienāds, taču pakalpojuma sniegšanas veids atšķiras.
Tas ir visu konfesiju atšķirību pamatā: visi kristieši neatkarīgi no konfesijām atzīst Jēzu Kristu par Kungu un pielūdz Viņu. Neatkarīgi no tā, kā var atšķirties pielūgsmes veidi un citi teoloģiskie uzskati, visi locekļi atzīst un tic tam.