Laba aizsardzība pret ielaušanos ietvers dažus aizsardzības veidus, kas attiecas uz visām kriminālapsūdzībām, un citus, kas attiecas uz zādzību. Tāpat kā ar jebkuru noziegumu, apsūdzētais var apstrīdēt policijas veiktās procedūras, piemēram, veikt nelikumīgu apsūdzētās personas un īpašuma kratīšanu. Aizstāvība var arī apstrīdēt pierādījumus par apsūdzētā identitāti. Ir arī aizsardzības līdzekļi, kas ir raksturīgi zādzībām, no kurām svarīgākā ir apgalvojuma, ka apsūdzētais iekļuva ēkā, lai veiktu noziegumu, apstrīdēšana.
Tradicionālā zādzības definīcija prasīja apsūdzētajam nakts laikā uzlauzt un iekļūt cita mājā ar nolūku izdarīt noziedzīgu nodarījumu, taču vairumā jurisdikciju vairākas šīs definīcijas daļas vairs nav nepieciešamas. Pirmkārt, zādzība vairs nav ierobežota tikai nakts laikā un var notikt jebkurā diennakts laikā. Otrkārt, definīcija vairs neattiecas tikai uz mājokļiem un var attiekties pat uz ēkām, kurās neviens nedzīvo. Visbeidzot, vairs nav nepieciešams ielauzties telpās, un vairums jurisdikciju uzskata, ka iekļūšana ēkā ar nolūku izdarīt noziegumu ir zādzība, pat ja apsūdzētais tiek uzaicināts iekļūt.
Galvenie ielaušanās elementi, kas paliek visās jurisdikcijās, ir iekļūšana ēkā ar nolūku izdarīt noziegumu. Parasti kramplauzis plāno kaut ko nozagt, taču tā ir arī ielaušanās ēkā ar nolūku izdarīt citu noziegumu, piemēram, uzbrūkot un nodarīt miesas bojājumus kādam, kas atrodas tajā. Uzlaušanas noziegumam nav nepieciešams, lai iecerētais noziegums tiktu veiksmīgi pabeigts.
Īpaša aizsardzība pret ielaušanos mēģinās noliegt vai izslēgt vienu no nozieguma elementiem. Tradicionālajās parastajās tiesībās tā bija aizstāvība, sakot, ka celtne nav mājoklis, bet gan neapdzīvota. Tas arī bija aizstāvība teikt, ka iekļūšana nenotika nakts laikā. Apsūdzētais arī varēja izvirzīt aizstāvību, ka mājoklī esošā persona aicināja apsūdzēto ienākt. Tomēr šie īpašie aizsardzības līdzekļi nav pieejami plašākā zādzības definīcijā, kas mūsdienās ir izplatītāka.
Tomēr pat saskaņā ar mūsdienu definīciju tā ir aizsardzība pret ielaušanos, lai parādītu, ka apsūdzētais faktiski nav iekļuvis telpās. Vēl viena aizsardzība pret ielaušanos ir parādīt, ka apsūdzētais, ieejot iekšā, nav domājis izdarīt noziegumu. Turklāt lielākā daļa jurisdikciju joprojām soda stingrāk par uzlaušanu naktī un mājoklī, tāpēc ir aizsardzība pret smagāku ielaušanās veidu, ja tiek apgalvots, ka ieeja notika diennakts laikā, kad nebija tumšs vai ka ēka ir bijusi neapdzīvots. Tas arī samazina apsūdzības smagumu, lai parādītu, ka nozagto priekšmetu īpašuma vērtība bija minimāla.