Prettrauksmes medikamentiem jeb anksiolītiskajiem līdzekļiem ir dažādas darbības metodes. Lielākā daļa zāļu, ko lieto trauksmes stāvokļu ārstēšanai, iedarbojas uz ķīmisko vielu līdzsvaru smadzenēs un var mainīt vai kavēt mērķa neirotransmitera daudzumu vai darbību. Daži šo anksiolītisko zāļu veidi ir benzodiazepīni, serotonīna selektīvie atpakaļsaistes inhibitori (SSAI) un azapironi. Barbiturāti, kas ir ārkārtīgi spēcīgi trankvilizatori, ir iekļauti arī grupā, taču tos reti izraksta, jo tiem ir liels blakusparādību profils un pārdozēšanas iespēja. Citas zāles, piemēram, beta blokatorus, izmanto kā anksiolītiskus līdzekļus, jo tie kavē dažas no galvenajām trauksmes un panikas fiziskajām izpausmēm, piemēram, paātrinātu sirdsdarbību un svīšanu, kas rodas ar pārmērīgu “cīnies vai bēgt” reakciju.
Benzodiazepīni ir kļuvuši par vienu no visbiežāk izrakstītajām prettrauksmes zālēm. Šīs kategorijas zāles veicina gamma-aminosviestskābes (GABA) sistēmas darbību smadzenēs. GABA ir inhibējošs neirotransmiters, kas nepieciešams, lai palēninātu stresa reakciju, un ārstēšana ar benzodiazepīna zālēm nodrošina, ka GABA receptori tiek atbilstoši aktivizēti. Benzodiazepīni darbojas labi, jo tiem ir ātra iedarbība un tiem ir zems blakusparādību profils, taču tolerance, atkarība un abstinences risks attur daudzus ārstus no to izrakstīšanas ilgu laiku. Daži parasti izrakstītie benzodiazepīna anksiolītiskie līdzekļi ir alprazolāms, klonazepāms un diazepāms.
SSAI, piemēram, sertralīna HCl un paroksetīna hidrohlorīds, bieži tiek nozīmēti kā ilgtermiņa ārstēšanas iespējas trauksmes traucējumiem. Tie rada ievērojami mazāku ļaunprātīgas izmantošanas risku, un klīniskajos pētījumos ir pierādīts, ka tie ir efektīvi kā anksiolītiski līdzekļi. SSAI, kā arī saistītie antidepresanti darbojas, bloķējot serotonīna atpakaļsaisti, kas palielina sinapsē pieejamās vielas daudzumu, kas pēc tam palīdz līdzsvarot ķīmisko attiecību smadzenēs. Kad smadzenes ārstēšanas ar SSAI laikā sasniedz homeostāzes punktu, trauksme un satraukums ievērojami samazinās. Viens no acīmredzamākajiem trūkumiem ārstēšanā ar šāda veida medikamentiem ir laiks, kas nepieciešams, lai zāles izveidotu līdz farmakoloģiski aktīvam līmenim sistēmā, kas dažkārt ir līdz diviem mēnešiem.
Azapironi, tāpat kā buspirons, ir jaunāka veida anksiolītiskie līdzekļi. Tie darbojas tāpat kā SSAI, taču tie rūpīgāk risina trauksmi, ne tikai palielinot serotonīnu, bet arī regulējot dopamīna uzņemšanu. Azapironu mehānisms nav pilnībā izprotams, taču daudzi pētnieki piekrīt, ka tā efektivitāte varētu būt saistīta arī ar korelāciju ar GABAerģiskajiem ceļiem smadzenēs.