Humānistiskā psiholoģija tika izstrādāta 1940. un 50. gados kā alternatīva tradicionālajām psihoanalītiskajām un uzvedības metodēm. Līdz ar to radās jauna pacientu ārstēšanas tehnika — humānistiskā terapija. Šī terapijas forma ir vērsta uz indivīdu un to, kā viņš vai viņa uztver pasauli un vidi. Kopš humānistiskās psiholoģijas pirmsākumiem ir izstrādātas daudzas variācijas, taču katrā metodē terapeits pieiet indivīdam ar optimismu un bez sprieduma.
Kamēr psihoanalītiskā psiholoģija akcentē bezsamaņu un uzvedību, kas izriet no cilvēka eksistences nosacītā rakstura, humānistiskā psiholoģija pievērš uzmanību apzinātajam indivīdam. Tā novērtē personas pašrealizācijas koncepciju un ņem vērā indivīda meistarību un sevis pārbaudi. Humānistiskā terapija nodrošina ārstēšanu, daļēji caur paša pacienta radošajiem procesiem. Tās pamatā ir brīvas gribas un pašnoteikšanās jēdziens, tostarp tādi filozofiskie principi kā fenomenoloģija un eksistenciālisms.
Viens no humānistiskās terapijas veidiem ir uz cilvēku vērsta konsultēšana jeb Rožērijas terapija, kas nosaukta viena no humānistiskās psiholoģijas pamatlicējiem Karla Rodžersa vārdā. Rogerijas terapija pēc būtības ir ļoti subjektīva, un terapeitam ir jāsaprot pacienti, viņu pieredze un pasaule no viņu viedokļa. Tas paredz, ka cilvēks dabiski sapratīs savu potenciālu, ja to netraucēs vides faktori un personīgā pieredze. Šādas personiskas un atvērtas pieejas mērķis ir ļaut pacientiem noteikt savu pašvērtību. Viņi tiek mudināti izvirzīt mērķus, pamatojoties uz personīgajām vērtībām, nevis tiem, ko viņiem uzspiež sabiedrība, vide vai personīgā pieredze.
Geštaltterapija novirza uzmanību uz indivīdu tikai pašreizējā brīdī. Terapeits palīdz indivīdam aplūkot savas darbības un domas, kad tās notiek, un noteikt emocionālās reakcijas. Šī prakse liek pacientiem vairāk apzināties sevi tagadnē. Terapeits izmanto katram pacientam raksturīgus eksperimentus, veicinot pašapziņas uzlabošanos un vēlmi justies pārliecinātiem par savu emocionālo stāvokli un reakcijām.
Darījumu analīze ir humānistiskās terapijas veids, kura centrā ir trīs attīstības posmi — vecāku, pieaugušā un bērna stadija, ko sauc par egostāvokli. Tas darbojas, pamatojoties uz priekšstatu, ka cilvēks katrā posmā dzīves notikumus piedzīvo un interpretē atšķirīgi un ka notikumi vienā posmā, piemēram, bērnībā, var ilgstoši ietekmēt citu. Neformālā gaisotnē terapeits mēģina atrisināt atkarību no bērna stadijas. Pacients identificē un uzlabo saziņu ar sevi un citiem. Šī atziņa ļauj cilvēkam, izmantojot gribasspēku un pūles, mainīt negatīvās atkārtošanās tendences, kas attīstījušās viņa dzīves laikā.
Humānistiskā terapija mudina terapeitus un pacientus skatīties tālāk par psiholoģiskās prakses medicīnisko aspektu. Tā vietā, lai diagnosticētu un norādītu uz negatīvām tendencēm, humānistiskais terapeits koncentrējas uz cilvēka dzīves un skatījuma pozitīvajām jomām. Eksistenciālā terapija, viens no humānistiskās terapijas veidiem, pārnēsā šo principu ārpus psiholoģiskās tehnikas uz filozofisko arēnu. Tas koncentrējas uz pacienta pašreizējo un nākotnes stāvokli, un pagātne lielākoties nav nozīmīga. Eksistenciālais terapeits palīdz pacientam apzināties, ka viņš ir vienīgais spēks, kas absolūtā kontrolē savu dzīvi.