Divi galvenie panikas traucējumu terapijas veidi ir kognitīvā uzvedības terapija (CBT) un racionālas emocionālās uzvedības terapija (REBT). REBT parasti tiek uzskatīta par pirmo efektīvo metodi, kas izveidota panikas traucējumu ārstēšanai. CBT attīstījās no REBT, bet izmanto vienu atsevišķu REBT daļu kā visu terapijas sistēmu. Galvenā atšķirība starp abiem ir tā, ka REBT izmanto pieeju, kas pacientam ir jāsaprot, kas izraisīja traucējumus, savukārt CBT gandrīz pilnībā koncentrējas uz jaunu uzvedības veidu apgūšanu.
REBT 1955. gadā izstrādāja psihologs doktors Roberts A. Eliss, kurš bieži tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem psihoterapeitiem medicīnas vēsturē. Viņš izstrādāja REBT, pamatojoties uz pārliecību, ka personības traucējumi nav nekāda veida klīnisks neprāts un tos var izārstēt, mainot uzvedību. Līdz tam daudzi pacienti, kuri cieta no panikas traucējumiem un personības traucējumiem, tika ārstēti, izmantojot psihoanalīzi kā panikas traucējumu terapiju. Psihoanalīze ir terapijas veids, kas parasti cenšas atrast pamatā esošo neirozi, kas var izraisīt uzvedību. Eliss uzskatīja, ka psihoanalīze nav tik tālu, ka pacientam ne tikai ir jāsaprot viņa uzvedība, bet arī bija nepieciešama uzraudzīta “koučings”, lai pārvarētu uzvedību.
Lielākā daļa pacientu, kuriem tiek veikta REBT, vispirms tiek mudināti atklāt savas panikas cēloni vai izraisītāju. Kad cēlonis ir noskaidrots, psihologi parasti cenšas palīdzēt viņiem atklāt, kāpēc šis izraisītājs izraisa paniku. Tiek izvērtēti dažādi panikas posmi, lai palīdzētu pacientam saprast, kāpēc vienkārša diskomforta sajūta bieži pārvēršas pilnīgā panikā. Turklāt REBT izmanto CBT elementus, piemēram, pakāpenisku pakļaušanu situācijām, kas var izraisīt paniku, lai pacients atrastu veidus, kā mainīt savu uzvedību un risināt situāciju.
Lietojot kā panikas traucējumu terapiju, CBT nav tik vērsta uz dziļi iesakņojušām psiholoģiskām problēmām kā REBT. CBT parasti koncentrējas uz pieņemšanu, ka pacientam ir noteiktas bailes, nekoncentrējoties uz to, kāpēc bailes pastāv. Šī terapija dažreiz darbojas ātrāk nekā REBT, lai gan daži psihologi neuzskata, ka tā ir pietiekami tālu, mēģinot izārstēt pacientu. Faktiski CBT ne vienmēr ir vērsta uz baiļu izārstēšanu, tikai tāda uzvedības modeļa pielāgošanu, kas ļauj pacientam tikt galā ar paniku. Parasti CBT ietver ierobežotu pakļaušanu situācijām, kas izraisa paniku, un pakāpeniski palielina iedarbību, līdz pacients var piedzīvot situācijas bez panikas.
Dažreiz pacientiem var būt nepieciešami medikamenti, kamēr viņi ir iesaistīti panikas traucējumu terapijā. Dažos gadījumos zāles var kļūt par pastāvīgu viņu ārstēšanas sastāvdaļu. Narkotikas parasti uzskata par pēdējo līdzekli, un tās parasti dod tikai tad, ja panika ir tik smaga, ka tā ir kļuvusi bīstami novājinoša.