Privātie uzņēmumi var būt tiesīgi saņemt dažādu veidu valdības līgumus, no kuriem daudzi laika gaitā var kļūt ienesīgi. Šie līgumi tiek iedalīti kategorijās saskaņā ar finanšu pasākumiem, kas saistīti ar konkrēto līgumu. Galvenās valdības līgumu kategorijas ir fiksētas cenas līgumi, izmaksu atlīdzināšanas līgumi, laika un materiālu (T&M) līgumi un vēstules līgumi.
Fiksētas cenas līgumā valdība maksā noteiktu cenu, kad darbuzņēmējs pabeidz noteiktu uzdevumu. Maksājums var netikt veikts, kamēr viss projekts nav pabeigts, vai arī tas var tikt veikts periodiski, projektam virzoties cauri dažādiem pabeigšanas posmiem. Šāda veida līgums uzliek darbuzņēmējam zināmu finansiālu risku, taču tas var būt rentabls, jo līgumslēdzējs spēj kontrolēt darba tempu.
Izmaksu atlīdzināšanas līgumos nav noteiktas fiksētas cenas projekta vai uzdevuma izpildei projekta ietvaros. Tā vietā darbuzņēmēji regulāri izraksta valdībai rēķinus, lai segtu izmaksas, kas uzkrājas konkrēta projekta laikā. Izmaksu atlīdzināšanas līguma nosacījumi var atšķirties atkarībā no rēķinu izrakstīšanas termiņa un jebkādiem izmaksu ierobežojumiem.
T&M līgumi nodrošina vismazāko risku iesaistītajam līgumam. Valdība vienkārši pērk darbuzņēmēja darbaspēku par noteiktu, sarunātu likmi. Citiem vārdiem sakot, valdība maksā darbuzņēmējam par viņa darbu stundu vai citādi. T&M līgumā var būt noteikts maksimālais stundu skaits noteiktam uzdevumam, un līgumslēdzējs attiecīgi iekasēs rēķinu par līgumu. Šāda veida līgums ļauj darbuzņēmējam saņemt samaksu darba gaitā, nevis nodot darbu bez samaksas līdz projekta beigām.
Valdība parasti izmanto vēstules līgumu tikai vissteidzamākajos gadījumos, lai ļautu darbuzņēmējam nekavējoties sākt darbu. Šāda veida valdības līgums uzliek valdībai lielu atbildību. Tā kā līgumā jau no paša sākuma parasti tiek aplēsta projekta pabeigšanas cena, līguma galīgās izmaksas tiek ierobežotas.
Katrai no šīm galvenajām valdības līgumu kategorijām ir arī atšķirības. Dažos līgumos tiek pievienota stimulējošā maksa darbuzņēmējiem, kuri veic uzdevumus vai projektus noteiktā termiņā vai zem noteikta izmaksu līmeņa. Šāda veida valsts līgumi ļauj darbuzņēmējam nopelnīt papildu naudu par darbu, kas pabeigts agrāk, nekā paredzēts.