TJG Online
Bizness un ekonomika

Kādi ir trauksmes celšanas sistēmu veidi uzņēmumā?

Īsā atbilde

Uzņēmumā trauksmes celšanas sistēmas parasti veido trīs veidos: kā iekšējo ziņošanas kanālu ar atbildīgo personu, kā ārpakalpojuma platformu ar anonīmas ziņošanas iespēju vai kā kombinētu risinājumu. Latvijā iekšējā trauksmes celšanas sistēma ir obligāta darba devējiem, kuri nodarbina likumā noteikto darbinieku skaitu.

Trauksmes celšana nozīmē, ka persona, kas informāciju ieguvusi, veicot darba pienākumus, ziņo par iespējamu pārkāpumu, kurš kaitē sabiedrības interesēm. Tā nav personiska sūdzība par darba attiecībām un nav arī apmelojums. Latvijas regulējums balstās uz Trauksmes celšanas likumu, kas ieviesa Eiropas Savienības direktīvas prasības, un tas paredz aizsardzību gan pašam ziņotājam, gan viņa radiniekiem un saistītajām personām pret nelabvēlīgām sekām.

Vienkāršākā sistēma ir iekšējais kanāls: uzņēmums nosaka kontaktpersonu vai struktūrvienību, izveido atsevišķu e-pasta adresi vai pastkastīti un apraksta kārtību iekšējā normatīvajā aktā. Šādā modelī svarīgākais ir nodrošināt, lai ziņojumu nesaņemtu tieši tā persona, par kuru ziņo, un lai ziņotāja identitāte tiktu nošķirta no ziņojuma satura jau pirmajā solī. Ja atbildīgā persona ir tikai viena un tā atrodas atvaļinājumā, sistēma praksē apstājas, tāpēc jāparedz aizvietotājs.

Otrs modelis ir ārējs ziņošanas rīks, ko nodrošina pakalpojuma sniedzējs. Tā priekšrocība ir tehniska anonimitāte, iespēja uzturēt divvirzienu saraksti ar nezināmu ziņotāju un revidējams reģistrs par to, kas un kad ziņojumu ir skatījis. Šādu risinājumu biežāk izvēlas lieli uzņēmumi, starptautiskas grupas un organizācijas, kurās interešu konflikta risks ir augsts. Trešais variants ir jauktais modelis, kurā vienkāršus jautājumus risina iekšēji, bet smagus pārkāpumus, piemēram, saistītus ar augstāko vadību, novirza neatkarīgam saņēmējam.

Neatkarīgi no modeļa likums prasa noteiktas obligātās sastāvdaļas: ziņojuma saņemšanas apstiprinājumu noteiktā termiņā, identitātes aizsardzību, aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas, ziņojuma izvērtēšanas kārtību un atgriezenisko saiti ziņotājam. Ja iekšēji ziņot nav droši vai iekšējais kanāls nedarbojas, trauksmi var celt arī kompetentajai valsts iestādei atbilstoši jomai, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestam nodokļu jautājumos vai Valsts darba inspekcijai darba drošības jautājumos.

Ziņotājam praktiski svarīgs ir viens solis, ko bieži izlaiž: ziņojumā jānorāda, ka tas ir trauksmes cēlēja ziņojums, un jāapraksta, kā informācija iegūta, veicot darba pienākumus. Bez tā iesniegumu var izskatīt kā parastu sūdzību, un aizsardzība nepienākas. Noderīgi ir arī saglabāt pierādījumu par iesniegšanu un nekopēt dokumentus, uz kuriem nav piekļuves tiesību, jo aizsardzība attiecas uz ziņošanu, nevis uz datu nelikumīgu iegūšanu.

Kā sistēmu ieviest praksē

Pirmais solis ir rakstveida kārtība, kurā skaidri norādīts, kas ir trauksmes celšana, kur un kā ziņot, kurš ziņojumu izskata un kādos termiņos. Otrais solis ir darbinieku informēšana, jo sistēma, par kuru neviens nezina, praksē nedarbojas; to ir vērts atkārtot arī jauno darbinieku ievadapmācībā.

Trešais solis ir personas datu aizsardzības sakārtošana: ziņojumos gandrīz vienmēr ir personas dati, tāpēc jānosaka glabāšanas termiņi un piekļuves tiesības. Metodisko atbalstu un informāciju par ārējiem ziņošanas kanāliem sniedz Valsts kanceleja tīmekļvietnē trauksmescelejs.lv, bet datu apstrādes jautājumus skaidro Datu valsts inspekcija.

Ar ko to nedrīkst jaukt

Trauksmes celšana nav iesniegums par savu darba strīdu, piemēram, par neizmaksātu algu vai konfliktu ar vadītāju. Šādi jautājumi risināmi Valsts darba inspekcijā vai tiesā, un tiem trauksmes cēlēja aizsardzība nepienākas.

Tāpat tā nav anonīma denunciācija bez satura: aizsardzība attiecas uz ziņojumu, kas sniegts labā ticībā un balstīts uz personas rīcībā esošu informāciju, nevis uz apzināti nepatiesām ziņām. Ja pēc ziņošanas seko atlaišana, amata maiņa vai cita nelabvēlīga rīcība, likums paredz, ka darba devējam jāpierāda, ka tā nav saistīta ar ziņojumu; tāpēc notikumu hronoloģiju ir vērts pierakstīt. Vadītājam noderīgs rādītājs ir ziņojumu skaits: pilnīgs klusums parasti nozīmē nevis to, ka pārkāpumu nav, bet to, ka darbinieki sistēmai neuzticas vai par to nezina. Šādā gadījumā jāpārskata kanāla pieejamība un informēšana, nevis jāpriecājas par rezultātu.

Avoti