TJG Online
Vēsture un valdība

Kādus politiķus Latvijā ievēlē vēlētāji?

Atjaunināts Publicēts 4 min lasīšana

Īsā atbilde

Latvijā vēlētāji tieši ievēlē trīs politiķu grupas: Saeimas deputātus, pašvaldību domju deputātus un Eiropas Parlamenta deputātus. Valsts prezidentu, Ministru prezidentu un ministrus tieši neievēlē neviens vēlētājs.

Saeimu veido simts deputātu, un to ievēlē uz četriem gadiem piecos vēlēšanu apgabalos: Rīgā, Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē. Vēlēšanas ir proporcionālas, tātad balsojat par partijas sarakstu, nevis par vienu cilvēku savā ciemā, bet sarakstā atsevišķiem kandidātiem varat likt plusu vai svītrot tos, kurus negribat redzēt Saeimā. Sadalot vietas, tiek ņemti vērā tikai tie saraksti, kuri pārvar likumā noteikto procentu barjeru.

Pašvaldību domes ievēlē arī uz četriem gadiem, un tur lēmumi skar ikdienu visburtiskāk: ielas, skolas, sabiedriskais transports, atkritumi, sociālā palīdzība un teritorijas plānojums. Pašvaldību vēlēšanās balsot un kandidēt drīkst ne tikai Latvijas pilsoņi, bet arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, kuri reģistrēti dzīvošanai Latvijā. Domes priekšsēdētāju vēlētāji neizvēlas tieši: viņu no sava vidus ievēlē ievēlētie deputāti.

Trešais līmenis ir Eiropas Parlaments, kur Latviju pārstāv salīdzinoši neliels deputātu skaits, ko katram sasaukumam pārrēķina no jauna. Šie deputāti strādā pie regulām un direktīvām, kuras pēc tam kļūst saistošas arī Latvijā, tāpēc uzskats, ka tās ir tālas un nesvarīgas vēlēšanas, ir maldīgs. Aktuālo Latvijai atvēlēto vietu skaitu un kandidātu sarakstus publicē Centrālā vēlēšanu komisija.

Tagad par to, ko vēlētājs neievēlē. Valsts prezidentu aizklātā balsojumā ievēlē Saeima. Ministru prezidentu amatam izvirza Valsts prezidents, un valdība sāk strādāt tikai tad, kad Saeima ir izteikusi tai uzticību. Ministram nav obligāti jābūt deputātam. Tā ir parlamentāras republikas loģika: valdība dzīvo tik ilgi, kamēr tai ir balsu vairākums parlamentā, un tieši tāpēc valdības Latvijā mainās biežāk nekā Saeimas sasaukumi.

Biežākā kļūda ir domāt, ka balsot var jebkur. Pašvaldību vēlēšanās vēlētājs ir piesaistīts konkrētai pašvaldībai, un noteicošā parasti ir deklarētā dzīvesvieta; atsevišķos gadījumos likums ļauj reģistrēties balsošanai pašvaldībā, kurā vēlētājam pieder nekustamais īpašums. Precīzos nosacījumus, termiņus un iecirkņu sarakstus pirms katrām vēlēšanām publicē Centrālā vēlēšanu komisija, un tieši tur, nevis sociālajos tīklos, tie arī jāpārbauda.

Ja gribat ietekmēt lēmumus starp vēlēšanām, rīcības secība ir šāda. Vispirms noskaidrojiet, kurš līmenis par jautājumu atbild, jo sūdzība par bedri ielā Saeimā neko nemainīs. Pēc tam rakstiet iesniegumu attiecīgajai iestādei; uz iesniegumu ir jāatbild likumā noteiktā termiņā. Deputātiem ir pieņemšanas laiki, komiteju un domes sēdes lielākoties ir atklātas, un sabiedriskajā apspriešanā par saistošajiem noteikumiem vai teritorijas plānojumu viedokli var iesniegt jebkurš iedzīvotājs.

Kā kļūt par kandidātu

Kandidēt Latvijā nevar viens pats no ielas: kandidātu sarakstus iesniedz politiskās partijas vai to apvienības, tāpēc pirmais solis ir vai nu iestāties partijā, vai kopā ar domubiedriem dibināt jaunu. Partijas reģistrē Uzņēmumu reģistrs, un tām ir noteikts minimālais dibinātāju skaits un pienākums publiskot finansējumu.

Kandidātam ir jāatbilst vecuma un pilsonības prasībām, un likums nosaka arī ierobežojumus, piemēram, personām ar nedzēstu sodāmību par smagiem noziegumiem vai tiem, kuri darbojušies pretkonstitucionālās organizācijās. Sarakstu iesniegšanas termiņus, drošības naudas apmēru un iesniedzamos dokumentus katrām vēlēšanām atsevišķi publicē Centrālā vēlēšanu komisija. Partiju finansēšanas noteikumu ievērošanu uzrauga Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs.

Ar ko politiķis atšķiras no ierēdņa

Politiķis ir ievēlēts vai politiski iecelts un atbild vēlētāju priekšā, ierēdnis ir pieņemts darbā konkursa kārtībā un atbild par likuma piemērošanu neatkarīgi no tā, kura partija šobrīd ir pie varas. Tieši tāpēc ministrs var mainīt politikas virzienu, bet nevar likt ierēdnim pieņemt prettiesisku lēmumu konkrētā lietā.

Praktiskā nozīme ir vienkārša. Ja jums ir problēma ar konkrētu lēmumu, piemēram, atteiktu pabalstu vai būvatļauju, risinājums ir administratīvais process: apstrīdēšana augstākā iestādē un pēc tam pieteikums administratīvajā tiesā. Ja jums nepatīk pats noteikums, nevis tā piemērošana, tad tas jau ir politisks jautājums, un adresāts ir deputāts.

Kad lemj paši vēlētāji

Atsevišķi jāpiemin tautas nobalsošana. Satversme paredz gadījumus, kuros lēmumu pieņem nevis ievēlētie politiķi, bet paši vēlētāji, un ir arī kārtība, kādā noteikts vēlētāju skaits var ierosināt likumprojektu vai Saeimas atlaišanu. Tautas nobalsošanas organizē Centrālā vēlēšanu komisija, un parakstu vākšanas nosacījumi ir stingri, tāpēc pirms parakstīšanās ir vērts pārliecināties, vai iniciatīva ir oficiāla, nevis privāts paraksts internetā.

Starp vēlēšanām darbojas arī kolektīvais iesniegums: ja iniciatīvu parakstījis likumā noteikts vēlētāju skaits, Saeimai tā ir jāizskata pēc būtības un jāsniedz atbilde. Tas nav garantija, ka priekšlikums kļūs par likumu, bet tas ir vienīgais veids, kā iedzīvotāju grupa var piespiest parlamentu par jautājumu vismaz nobalsot. Aktuālo parakstu slieksni un iesniegšanas kārtību publicē Saeima.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Vēsture un valdība Sadaļas jautājumi ar burtu P Ziņot par neprecizitāti