Adaptīvās vadības sistēmas var pielāgoties mainīgajiem parametriem reāllaikā. Izplatītu piemēru var redzēt ar luksoforiem. Vēsturiski luksofori darbojās ar fiksētiem taimeriem, kurus ieprogrammēja ierēdņi, kuri izmantoja satiksmes modeļu pētījumus, lai noteiktu optimālo laiku. Tas radīja vājās vietas un citas problēmas, jo laika gaitā mainījās satiksmes modeļi. Kad luksofors izmanto adaptīvo vadību, dators reāllaikā izseko satiksmi un nosaka gaismas laiku, lai satiksme kustētos optimāli.
Šādām sistēmām ir plaši pielietojumi dažādu procesu pārvaldībā, kur parametri var mainīties, dažreiz neparedzamā veidā. Piemēram, lidmašīnas var izmantot adaptīvās vadības sistēmas kā daļu no autopilota programmas, lai pielāgotos gan paredzamiem mainīgajiem lielumiem, piemēram, svara samazināšanai, kad lidmašīna sadedzina degvielu, gan negaidītiem notikumiem, piemēram, turbulencei. Ražošanas procesi var ietvert arī parametru maiņu ražošanas grīdā, kā arī kontroles sistēmas, ko izmanto zinātniskiem eksperimentiem un pētniecībai.
Tas atšķiras no fiksētas vadības sistēmas, kurā programmētājam ir jābūt informētam par sistēmu un parametriem, ar kuriem var saskarties. Programmētājiem ir jāparedz dažādi iespējamie rezultāti un jāstrukturē tie programmā, lai tā varētu reaģēt. Turpretim adaptīvās vadības sistēmas nav jāprogrammē ar instrukcijām dažādām situācijām, jo tās var lasīt un reaģēt uz tām neatkarīgi. Tas arī ļauj viņiem tikt galā ar daudz plašāku problēmu loku, jo var risināt jebkuru mainīgo mainīgo lielumu skaitu.
Adaptīvo vadības sistēmu izmantošana var nodrošināt lielāku efektivitāti, kas ilgtermiņā ļauj ietaupīt izmaksas. Piemēram, ražošanā programmām nav jābūt ierobežotām, lai kompensētu sliktāko scenāriju. Ja ražošanā rodas problēma, adaptīvā vadības sistēma to var kompensēt. Tādējādi programmēšanas ierobežojumi neaizkavē ražošanas līnijas. Tāpat autovadītāji nakts vidū nedrīkst sēdēt pagrieziena joslā 15 minūtes, gaidot, kad nomainīsies taimeris.
Sasniegumi skaitļošanas jomā ir ļāvuši būtiski uzlabot adaptīvās vadības sistēmas. Jaunie dizaini ir intuitīvāki un spēj veikt sarežģītākus uzdevumus nekā to priekšgājēji. Testēšana arī ļauj pētniekiem noteikt vājās vietas un jomas, kurās nepieciešami uzlabojumi, lai viņi varētu izveidot nākamās paaudzes sistēmas, lai padarītu tās uzticamākas. Izmaksas arī samazinās ar katru iterāciju, ļaujot integrēt tehnoloģiju vairākos produktos un iestatījumos.