Lielākajai daļai dzīvnieku aksons ir garā, tievā nervu šūnas daļa jeb neirons, kas vada elektriskos impulsus no šūnas ķermeņa uz dendritiem šūnas otrā galā. Aksons var būt īss vai ļoti garš, līdz 3.25 pēdām (1 m) garš cilvēkiem un citām dzīvnieku sugām, un tas var būt viens nervu audu pavediens vai tas var sazaroties. Katru reizi, kad aksons atzarojas no galvenā aksona, papildu segmentu sauc par aksona zaru.
Lielākā daļa, bet ne visas nervu šūnas satur aksonu. Ja neironā atrodas aksons, nekad nav vairāk par vienu. Sazarošanās nav nekas neparasts, jo lielākajai daļai aksonu ir vismaz viens aksona zars, bet citiem ir daudz, pat simtiem zaru no galvenā aksona. Pēc tam aksona vai aksona atzara gala galā elektriskais impulss caur dendritiem tiek nodots citai nervu šūnai vai uz cita veida šūnām vai no tās.
Elektriskā pārraide starp šūnām vienmēr notiek sinapsē, kur aksona zara gals nonāk ļoti ciešā saskarē ar otru šūnu. Lai nodotu nervu impulsu citai šūnai, tiek izmantotas elektriskās vai elektroķīmiskās metodes. Ja impulss tiek nodots ķīmiski, tad tiek izmantotas neirotransmitera molekulas. Tie tiek atbrīvoti no aksona atzara gala galiem un aizpilda sinapsi. Kad pietiekami daudz neirotransmitera ir izkliedēts uz otru šūnu, tas tiek stimulēts darbībai.
Pamatā ir trīs dažādi neironu veidi, kurus var klasificēt, pamatojoties uz elektriskā vai nervu impulsa virzienu. Tas nozīmē, ka impulss var virzīties dažādos virzienos pa aksona atzaru atkarībā no neirona veida. Trīs nervu šūnu grupas ir motorie neironi, sensorie neironi un starpneuroni, kas atrodas tikai centrālajā nervu sistēmā.
Motoriskie neironi pārraida impulsus no centrālās nervu sistēmas uz pārējo ķermeni, īpaši uz muskuļiem. Ziņojumi, kas tiek pārnesti pa motoriem neironiem, parasti ir reakcija uz stimuliem, kas ir nosūtīti uz smadzenēm caur sensorajiem neironiem. Sensorie neironi saņem ievadi no ķermeņa šūnām un pārnes to uz centrālo nervu sistēmu. Receptori aksona zara galos tiek stimulēti ar ārējiem līdzekļiem, tostarp pieskārienu, spiedienu, siltumu, skaņu, gaismu un sāpēm. Atkarībā no stimuliem dažādās zonās rodas dažādi receptori, taču visi tos pārvērš elektriskos impulsos.