Kas ir unipolārs neirons?

Perifērais zars beidzas receptorā: brīvā nervu galā ādā, taustes ķermenītī, spiediena uztvērējā dziļākajos slāņos vai muskuļa vārpstiņā. Kad receptors tiek kairināts, tur rodas darbības potenciāls.

Šeit slēpjas šīs formas jēga. Impulss no perifērijas neieiet šūnas ķermenī un neiznāk no tā otrā pusē, kā tas notiek bipolārā neironā. Tas aizskrien garām sadalīšanās vietai un turpina ceļu pa centrālo zaru tieši uz muguras smadzenēm. Šūnas ķermenis paliek nomaļus, kā atbalsta darbnīca: tas ražo olbaltumus un uztur abus zarus, bet signāla ceļā nestāv.

Rezultāts ir ātrums bez kavēšanās. Apziņai svarīgās jušanas šķiedras ir vienas no ātrākajām visā ķermenī, jo tām nav nevienas sinapses no ādas līdz pat muguras smadzenēm. Tieši tāpēc roka atrauj no karsta priekšmeta ātrāk, nekā cilvēks paspēj to apzināties.

Jostas roze ir tiešākais piemērs. Vējbaku vīruss pēc pārslimošanas paliek guļot tieši mugurējās saknītes mezglā. Kad tas atkal aktivizējas, tas izplatās pa viena neirona perifēro zaru un parādās uz ādas laukumā, ko apgādā viens segments. Tāpēc izsitumi ir joslas veidā, vienā pusē un neiet pāri viduslīnijai. Šo ainu pilnībā izskaidro tikai un vienīgi šo neironu anatomija.

Otrs piemērs ir radikulopātija. Kad starpskriemeļu disks spiež uz saknīti, sāpes un nejutīgums izplatās pa tās pašas joslas gaitu, piemēram, no jostas pāri sēžai un uz apakšstilbu.

Trešais ir jušanas neiropātija. Jušanas mezgli atrodas ārpus asins un smadzeņu barjeras un tāpēc ir pieejami vielām, kas centrālajā nervu sistēmā neiekļūst. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc dažas ķīmijterapijas zāles bojā tieši jušanu, sākot no pirkstu galiem, bet muskuļu spēku atstāj neskartu.

Nejutīgums pats par sevi parasti ir plānveida izmeklēšanas iemesls, bet nejutīgums kopā ar vājumu, kas strauji progresē, vai ar urīna un vēdera izejas nesaturēšanu ir neatliekama situācija. Ar šīm sūdzībām strādā neirologs, ar disku saistītos gadījumos arī neiroķirurgs.

Visbiežāk pseidounipolāru neironu sajauc ar bipolāru. Bipolāri neironi cilvēkam ir tikai dažās vietās: acs tīklenē, ožas gļotādā un dzirdes un līdzsvara mezglos. Tiem abi izaugumi paliek atsevišķi visu mūžu.

Otra kļūda ir domāt, ka viens izaugums nozīmē vienu virzienu. Pseidounipolāram neironam informācija ieplūst vienā zarā un iziet otrā, tāpat kā jebkuram citam neironam, tikai abi zari ir viena kopīga aksona daļas. Perifērajā zarā gals darbojas kā dendrīts, bet uzbūve tam ir aksona.

Trešā neskaidrība: mugurējās saknītes mezgls nav sinapse. Tur nenotiek pārslēgšanās uz nākamo neironu. Pirmā sinapse jušanas ceļā notiek vai nu muguras smadzeņu pakaļējā ragā, vai iegarenajās smadzenēs, atkarībā no sajūtas veida.

Ir viens izņēmums no noteikuma, ka šo šūnu ķermeņi atrodas ārpus centrālās nervu sistēmas. Trijzaru nerva vidussmadzeņu kodolā pseidounipolāri neironi sēž pašā smadzeņu stumbrā. Tie nes informāciju par košļājamo muskuļu spriegumu un ir vienīgie jušanas neironi, kuru ķermeņi ir pārvākušies uz iekšu.

Un vēl viens, ko definīcija nepasaka: šo neironu aksons var būt garāks par metru, no kājas īkšķa līdz muguras smadzeņu jostas daļai. Šūnas ķermenis ir mikroskopisks, bet tam jānodrošina ar olbaltumiem izaugums, kas ir desmitiem tūkstošu reižu garāks par to pašu. Tieši tāpēc garākās šķiedras cieš pirmās, kad vielmaiņa pasliktinās, un tieši tāpēc diabēta neiropātijas pirmās pazīmes parādās pēdās, nevis rokās.