Kāda ir muskuļu sistēmas loma?

Nervu impulss nonāk nervu un muskuļa savienojumā un izdala acetilholīnu. Muskuļa šķiedras membrāna uzbudinās, un uzbudinājums pa iegrimumiem ienāk šķiedras dziļumā, kur no iekšējiem krājumiem izplūst kalcijs.

Kalcijs ir slēdzis. Miera stāvoklī aktīna pavedienu nosedz olbaltumvielas, kas neļauj miozīnam pieķerties. Kalcijs šīs olbaltumvielas pārvieto, saistīšanās vietas atbrīvojas un saraušanās sākas. Kad impulss beidzas, kalciju aktīvi iesūknē atpakaļ, un muskulis atslābst.

Enerģiju dod ATF, un tā vajag gan saraušanai, gan atslābināšanai. Tieši tāpēc pēc nāves, kad ATF krājumi izsīkst, muskuļi saglabā saraušanos un iestājas rigor mortis.

Spēku muskulis nosaka nevis ar spēcīgāku vienas šķiedras raušanu, bet iesaistot vairāk motoro vienību un ātrāk sūtot impulsus. Tāpēc spēks pirmajās treniņu nedēļās aug, pirms muskulis vispār ir paguvis kļūt lielāks: uzlabojas nervu sistēmas prasme iesaistīt vienības.

Stāja ir pastāvīgs, gandrīz nemanāms muskuļu darbs. Stāvot un sēžot muguras, kakla un kājas muskuļi nepārtraukti veic sīkas korekcijas, ko vada līdzsvara un dziļās jušanas sistēma.

Siltums ir muskuļu darba neizbēgams blakusprodukts, jo liela daļa enerģijas pārvēršas siltumā, nevis darbā. Aukstumā organisms to izmanto apzināti: drebuļi ir muskuļu saraušanās, kuras vienīgais mērķis ir sildīšana.

Muskuļi ir arī sūknis vēnu asinīm. Ikru muskuļi, saraujoties, izspiež dziļās vēnas uz sirds pusi, un vārstuļi neļauj asinīm plūst atpakaļ. Bez šī sūkņa ilgstoši stāvot asinis sakrātos kājās.

Vielmaiņā skeleta muskuļi ir lielākais glikozes patērētājs pēc ēšanas un lielākais aminoskābju krājums, no kura organisms smagas slimības laikā ņem materiālu. Tāpēc muskuļu masas zudums pasliktina gan cukura vielmaiņu, gan spēju izturēt slimību.

Vecuma un mazkustīguma izraisītu muskuļu masas un spēka zudumu sauc par sarkopēniju. Tā izpaužas kā grūtības piecelties no krēsla bez rokām, lēnāka gaita un biežāki kritieni. Tas nav neizbēgams: pretestības treniņš uzlabo spēku arī ļoti cienījamā vecumā.

Ļoti smaga muskuļu bojāeja, kad šķiedru saturs nonāk asinīs, ir rabdomiolīze. To pazīst pēc tumša, tējas krāsas urīna kopā ar stiprām muskuļu sāpēm un vājumu pēc neparasti smagas slodzes, karstuma vai ilgstošas saspiešanas. Tas ir neatliekams stāvoklis, jo bojā nieres.

Muskuļu vājums, kas dienas gaitā pieaug un uzlabojas pēc atpūtas, liek domāt par nervu un muskuļa savienojuma slimību. Simetrisks vājums augšstilbos un plecos ar sāpēm var norādīt uz muskuļu iekaisumu. Progresējošs vājums bērnībā liek domāt par iedzimtām muskuļu distrofijām.

Pie ārsta jādodas, ja muskuļu vājums ir patiess, tas ir, kāja vai roka tiešām neklausa, nevis tikai nogurusi; ja vājums progresē; ja parādās tumšs urīns pēc slodzes; ja muskuļu sāpes sākas pēc jaunu zāļu lietošanas. Ar šo nodarbojas ģimenes ārsts, neirologs un reimatologs, bet traumām traumatologs ortopēds un fizioterapeits.

Pirmkārt, muskuļus sajauc ar cīpslām un saitēm. Muskulis saraujas, cīpsla pārnes spēku uz kaulu, saite savieno divus kaulus un kustību ierobežo. Tāpēc „muskuļa sastiepums“ un cīpslas iekaisums dzīst atšķirīgi: muskulis ir labi apasiņots un dzīst ātrāk, cīpslai asins apgāde ir vājāka.

Otrkārt, muskuļu sistēmu sajauc ar balsta un kustību aparātu kopumā. Pēdējais ietver arī kaulus, locītavas un saites; muskuļu sistēma ir tā daļa, kas rada kustību.

Treškārt, bieži uzskata, ka muskuļi var gan vilkt, gan stumt. Muskulis spēj tikai vilkt. Tieši tāpēc ap katru locītavu ir vismaz divas pretēji darbojošās muskuļu grupas, un tieši tāpēc, ja viena grupa ir paralizēta, ekstremitāte ieņem raksturīgu piespiedu stāvokli.

Pēc neparastas slodzes sāpes parasti parādās nevis uzreiz, bet nākamajā vai aiznākamajā dienā. Populārais skaidrojums par pienskābi ir nepareizs: pienskābe no muskuļiem izzūd jau pirmajā stundā pēc slodzes.

Patiesais cēlonis ir sīki bojājumi muskuļa šķiedru un saistaudu struktūrās, kas rodas galvenokārt tad, kad muskulis strādā, stiepjoties, nevis saīsinoties. Tāpēc kāpšana pa kāpnēm lejup nākamajā dienā sāpina vairāk nekā kāpšana augšup, lai gan tā šķiet vieglāka.

Sekojošais iekaisuma un atjaunošanās process aizņem dienas, un tieši tas padara muskuli izturīgāku pret to pašu slodzi nākamreiz. Praktiskā atziņa: nelielas sāpes pēc jaunas slodzes ir normāla pielāgošanās, bet stipras sāpes ar pietūkumu, kustību zudumu un tumšu urīnu nav, un tās prasa ārsta apskati.